beigu rindkopa
Barda ielas 41. nama trešā stāva ielas puses logs atsprāga vaļā, pabāzās galva. Ar drediem. Tas rastafarietis.
„Atkal jūs abas,” viņš teica.
„Apžēlojies!” mēs teicām, „Mums šovakar ir kas svinams!”
„Nu, uzmanieties, ka neatbrauc patruļmašīna,” viņš teica. „Sadzērušās – un ar bērnu ratiem, jūsu gados!”
Mums bija tik daudz dziesmu, ko dziedāt mūsu mazulīšiem, mūsu veco dziesmu, ka mēs nelikāmies par viņu ne zinis. „Kaut vienmēr tik skaistas jūs, mazās!”; un tad īpašais veltījums Hazardiem – „Vai tu tas ir, vai tu tas nav”. Tad dziesmas no izrādes, kuru neviens vairs neatceras. „Piegādāt vai nepiegādāt”, „Heisā, hoho”, „Sirsniņ manu”; un Brodvejas meldiņi, un papīra mēneši, un ceriņi pavasarī, atkal. Mēs tik dejojām un dziedājām. „Briljantu sprādzes utenī nebūs.” Turklāt mums bija dzimšanas diena, vai ne, un mēs nodziedāsim viņiem to veco, dumjo dziesmu par Čārliju Čaplinu un viņa smieklīgajiem zābakiem, ko bērneļi dziedāja un dejoja ielā tai dienā, kad mēs piedzimām. Todien visa Barda iela dejoja un dziedāja, un arī mēs dziedāsim un dejosim, līdz dziesma mums pārtrūks, vai ne, bērni!
Cik lustīga tāda dejošana un dziedāšana!

A.Kārtere "Gudrie bērni" R: 2009., 240 lpp.