Visspilgtākie saskares momenti man bija ar vācu valodas skolotāju. Viņa noteikti bija slepena jogas meistare piektajā pakāpē. Tikai viens piemērs, kā viņa deva triecienu mūsu apziņai, to mainīja. Izmaiņas, par slavu viņai, palika noturīgas un mēs no viņas stundām nācām laukā pavisam citādi, nekā iegājām. Stundas vidū viņa izstiepa roku, salika pirkstus tā, lai būtu redzami trīs vidējie. Un mierīgā balsī jautāja darbības vārdu laikus. Pagātne? Präteritum. Pareizi, tiek noliekts zeltnesis. Tagadne? Präsens. Pareizi. Tiek noliekts rādītājpirksts. Un tad tiek pakratīts atlikušais, kaulainais, nu jau tiešām vidējais pirksts un seko iznīcinošais jautājums: "Was ist das?" Klusums. Balss kļūst skaļāka: "Was ist das?" No klases klusums. Viņa parasti jautā tikai trīs reizes, tāpēc pēdējo reizi tiek kliegts: "Was ist das?" Un notika apgaismība, kuru nevar vārdiem izsacīt, var tikai teikt, ka apgaismība notika.