beigu rindkopa
Mani sāka kratīt drebuļi, un es aši aizsedzu seju ar plaukstu, lai vismaz tumsā justos drošībā. Es vairs nedzirdēju iemīļotās mūzikas liegi plūstošās skaņas, sirds man neprātīgi dauzījās. Mokoši sajutu tā cilvēka tuvumu, kurš vienīgais šai pasaulē zināja par mani visu patiesību. Man likās, it kā es kails sēdētu tumšā zālē starp labi ģērbtajiem un pieklājīgajiem cilvēkiem, un es baidījos no tā brīža, kad iedegsies gaisma un kļūšu visiem redzams. Un īsajā mirklī, kamēr zālē valdija tumsa un priekškars pēc pirmā cēliena lēni slīdēja lejup, es ātri, galvu nodūris, metos prom - manuprāt, pietiekami ātri, lai viņš mani nespētu ne pamanīt, ne pazīt. Bet kopš šīs stundas es atkal zinu: vainas apziņu navar izdzēst no atmiņas, kamēr vien ir dzīva sirdsapziņas balss.

S.Cveigs "Sirds nepacietība" R: 1982., 326 lpp.