Lidmašīnu sarunas
Vakar iesākās mans brīnišķīgais vasaras ceļojums.

Itālija mani sagaidīja ar 34 °C. Nesaprotamu iemeslu dēļ iekš LV no karstuma nāca ģībonis, šeit karstums ir kā patīkams izaicinājums. Nu tāds - Vov! Cik karsts!

Lidmašīna savukārt atgādināja vienu no maniem trūkumiem - nespēju attīstīt parastu, ikdienišķu sarunu. Pirmkārt, nezinu ko īsti teikt, otrkārt, ja arī kaut ko izdomāju, tad tas ir pāris minūtes par vēlu. Konteksts jau pazudis, vārdi tikai sarunas biedru nobiedētu. Un arī tas, ko izdomāju drīzāk būtu saucams par ākstīšanos, neveikliem jokiem. No vienas puses. No otras puses sliecos uzskatīt, ka īsta, godīga saruna var risināties tikai starp sirmu, inteliģentu kungu un kādu septiņpadsmit gadus vecu, nepieredzējušu jaunavu. Tur ir gan tas, kas stāsta, gan tas, kas klausās. Nav nekādu blakusdomu un intīmas intereses. Savukārt, ja sarunu biedri neatbilst šiem dotajiem, tad otrs variants, kad vispār ir jēga sarunai, ir sarunas literārā kvalitāte. Jāuzdod sev jautājums, vai tas ko teikšu ir pierakstīšanas vērts. Ja kāds no sarunu biedriem nebēg prom no parādu piedzinējiem, lai iestātos klosterī, ja viņš nelido uz valsti, lai sameklētu savu radu, kuri kara laikā ieprecējušies bērnus, utt, tad labāk nerunāt, bet kaut ko savā nodabā palasīt. Abiem.