Paskaitīju savu ģībšanas epizodes.
Cetrutajā klasē – pirmajā septembrī. Biju pārāk izstiepies garumā, pārāk ilgi stāvēju kājās. Pēc tam daudz kā jaunsargam nācās stāvēt ierindā, bet mans slepenais ierocis bija ikru muskuļu periodiska sasprindzināšana, kas deva asinis uz galvu.
Poliklīnikā, 15 gadu vecumā. Skatījos kā man ņēma asinis no vēnas, tad no pirksta, tad vēl dūra auss ļipiņā un skaitīja asins recēšanas ātrumu. To jau neizturēju.
JRT izrādē „Latviešu stāsti” stāstā, kurā video rādīja kā mira viens vīrs. Bet tas bija mazliet gan personiski, gan tīri intelektuāli. Es uz tām alām ierados pusstundu pēc notikušā, kas lika ģībt personiski, un tas, kas notika video (gides nemitīgie izsaucieni, ka viss būs labi, apkārt sastājušos šoferu bars, kurš sabāzis rokas savās uzvalka biksēs vēro, kā sieva izcili nemākulīgi elpina (vīram uzlikusi lakatiņu uz mutes glāsta krūtis)) – šeit jāģībst intelektuālā plānā. Un vēl tuvplāns ar atvērtajām acīm īsi pirms gara izlaišanas.
Rīgas pirmā slimnīca – asins nodošana.
Paredzu, ka vēl ģībšu arī pie altāra.