Mans arguments bija, ka abu valodas prasme vēl nepavisam neliecina, ka tas nav plaģiāts. Ja cilvēks nemāk tulkot, tad viņš var tiekties izmantot jau gatavu tulkojumu, lai neapkaunotu sevi.

Dr. Ivbulis ir labs piemērs, gan ne kā plaģiāts, bet to, ka tulkošana ir īpaša prasme. Viņš pat savā biogrāfijā raksta, ka jaunībā pēc universitātes beigšanas mēģinājis strādāt par tulkotāju, un pēc mēneša viņš no šī darba atlaists, jo nu nav sanācis. Tikai pēc ilgstošas indologa karjeras viņš izdeva savus Rabidranātha Tagora darbu tulkojumus latviski un var redzēt, ka tie ir iespiesti tikai tāpēc, ka žēl ir bijis atteikt cienījam profesoram. Šis tulkojums ir nebaudāms un tam praktiski nav literāras vērtības. Citi Rabindranātha stāstu izdevumi latviski, kurus profesionāli tulkotāji ir tulkojuši no angļu valodas, ir par galvas tiesu pārāki.