Ko man vajadzētu domāt par ārstiem?
Divas nedēļas pēc dzemdībām es saslimu ar smagu stafilokoku infekciju, kura nāca kā dāvana jaunajiem vecākiem no dzemdību nama. Skaitās - gandrīz nomiru. Sešu gadu vecumā man diagnosticēja diabētu. Ielika slimnīcā, atmiņas sliktas - 1989. gada slimnīca. Galvenais ārsts nolēma, ka sešgadīgs zēns ir gatavs kontrastvielas ievadīšanai vēnā un spēcīgai nieru rentgena apstarošanai. Pateicoties tam, ka man ir atbildīga māte, kas kategoriski bija pret, spēju vēl radīt bērnus. Diabētu nekonstatēja, bet nolēma, ka tas ir prediabēts - nākotnē būs īstais. Simptomi atkāpās, bet atkal parādījās 16 gadu vecumā. Ielika Stradiņos, nefroloģijas mājā. Mēteli savāca, ielika savā noliktavā - noliktava nodega ar visu mēteli. Nogulēju tur divas nedēļas, izmeklēja pilnībā, diagnoze - lai būtu diagnoze. 18 gadu vecumā viss sākas no jauna - ārsts nosūtījumā pārrakstās un 8 vietā uzraksta 18. Ierodoties uzņemšanas poliklīnikā tiek paziņots, ka slimnīca pilna un būs jāgaida divas nedēļas, tad tiek izlasīts nosūtījums un pamanīts skaitlis. Pēc skaitļa man vajadzētu gulēt komā. Pēc stundas jau esmu izguldīts gaitenī. Diagnoze - lai būtu diagnoze. 19 gadu vecumā veicot standarta pārbaudes jauniņš ārsts man konstatē 2x palieliātu liesu - vienīgā diagnoze, kas var būt ir asins vēzis. Pēc pāris stundām jau guļu slimnīcas gaitenī gaidot, kad atbrīvosies palāta. Protams, kļūda, bet ir vēl citi simtomi, tāpēc tieku paturēts. Grib piešūt alkoholismu, bet paši tomēr nokaunās un diagnoze - lai būtu diagnoze. Pēdējā tikšanās reizē jau cits ārsts, kura pieņemšanu gaidīju 2 mēnešus uzmetot acis papīriem svinīgi paziņo - ģenētika. Bet ģenētika pārāk jauna - kāpēc ģenētika nezinām, lūdzu divus latus. Čeks, protams, netika izrakstīts un arī nevajag, jo URRĀĀĀ - ģenētika. Tā atrisina visas dzīves problēmas.
Tomēr es nedomāju to, ko man vajadzētu domāt par ārstiem, jo vairums no viņiem bija savas jomas korifeji un centās man palīdzēt no visas sirds. Iespējams tāpēc, ka korifeji, arī nespēja domāt vienkārši - ģenētika!