rūsganais sprakšķis

vakar biju uz Stulbo dzīvi Dailē aka Tiger lillies un Dakh Daughters no Ukrainas. Abi priekšnesumi lieliski, bet kas ellē bija tas intro ar Dailes 3 aktrisēm, man vēl arvien grūti saprast

Biju uz Mājoklis #2 un Kordēlijas zemi. Abas visnotaļ interesantas pieredzes

Kordēlijas zemi dēļ tiem Šekspīra tekstiem prasītos skatīties vismaz vēl vienu reizi, lai saprastu labāk, ko GZ gribēja pateikt, kaut man šķiet, ka viņa vnk ir gribējusi spēlēt Karali Līru.

Mājoklī mani fascinēja tas, kā mijiedarbojas parasti teātrī neizmantota maņa - oža. Katrā telpā bija savs, spēcīgs aromāts, vienā no tiem man pat mazliet gribējās ģībt un viena sieviete pavisam izgāja no telpas.

Pēkšņi savajadzējās paskatīties izrādes Dailē pagājušajā gadsimtā. Un www ir sabojājusies, tur vairs nav vēstures :(

Man vajadzēja atcerēties, kuras trîs aktrises spēlēja “Trīs māsas. Ne Čehovs”, zinu, ka bija Ozolīte un Zeltiņa.
Nu beigās atradu, ka trešā bij Rēzija, bet izrāde kā tāda arhîvā nav. Nekā nav.

Vai tad tāda vēsture nevienam nav interesanta? :(
Un kur palika Ozolīte?

akmanšessiņ, LTV var noskatīties 1997.gada brāļus Karamazovus.

man bail, ja nu nav tik perfekti, kā atmiņā iecementējies?

lai gan, kas varētu būt neperfekti, visi tur tik jauni un skaisti, un nebūs arī 7 stundas kājās jāstāv, lai gan varētu pamēģināt piesraukties stūrī pie klavierēm autentiskākām izjūtām

es laikam kautko būtiski esmu palaidusi garām, bet man izraisīja pilnīgu wtf, kādā žetonvakara uzvedumā esmu nonākusi, un kad būs starpbrīdis, lai es varu tikt prom, pirms izmežģīju žokli žāvājoties.

strādāšana mājās un maz iziešana cilvēkos laikam manī ir ļoti stiprinājusi attieksmi "beidziet tērēt manu laiku ar bulšitu" un man bija šausmīgi grūti nosēdēt

tur nebija ne satura, ne formas, tukša man neko neizsakošu faktu un uzvārdu uzskaitīšana, pie tam nereti pa 3 lāgiem, itkā skatītājs būtu no palīgskolas un ar pirmo reizi nevarētu saprast.

es uzpirkos no izrādes plakāta ar tik mīlīgiem 80to autfitiem, par Jumpravu man nav nekāda viedokļa

man ļoti patika, i aktieri, i scenogrāfija, i muzīka, i aizdomāties kur
līdzi atkal nevienam nesajutu, man sāk rasties aizdomas,ka mani nekas vairs ārpus sunīšiem un kaķīšiem nespēj kustināt nekādās vietās

pirmajā cēlienā durvis cirsdami no mūsu balkona izgāja kādi 4-5 pāri, pēc starpbrīža arī lejā izskatījās tukšāks. teijāterim tomēr vaidzētu pateikt,ka tiem,kas baidās vārda "mauka" vai "klitors" un seksa per se, neir ko iet.
palasot personu vulgaris atsauksmes teātra lapā gandrīz sajūties kā tāds izvirtulis, ka nebiji šokēts.
then again, esmu diezgan priecīga,ka nenopirku biļeti arī mātei.

interesanti, ko tieši es domāju,kad nopirku 2 biļetes, katru savā rindas galā?

Mēdeja bija brīnišķīga.
Es biju nobijusies,ka būs smagi, ka pēc tam līdzīgi kā pēc Antigones gribēsies sarauties kamoliņā un nomirt
bet nekā tāda
izrādē man patika pilnīgi viss, visās plāksnēs, nekas, vispār nekas nekaitināja, netraucēja, taču izejot ārā krūtīs nespieda
nevarēju saprast,kāpēc
izdomāju,ka laikam jau Antigones izvēle man bija tieši tikpat saprotama,cik nesaprotama Mēdeja.
es varētu saiet taisnībiņā, bet ne atriebībā.

pagāšnedēļ biju uz Iemūrētajiem un Asins kāzām

pirmie izrādījās labāki kā tiku gaidījusi (galvenās ārijas tēmu es pat vēlarvien pie sevis brīžam dungāju) un otrie nedaudz otrādāk.
iespējams, otrajā cēlienā pārāk daudz visko nesapratu, īpaši to ainu,kad bargais kliedza zāles galā un kažociņa uz skatuves

visādi citādi abās izrādēs ļoti patika scenogrāfija un vispār daudz patika

kautko tik drausmīgu kā laulības dzīves ainas dailē es sen nebiju redzējusi
viens labums, visi atzina,ka turpmāk mani klausīs gan,kad pēc pirmā cēliena teikšu,ka jāiet prom, lai gan,ja godīgi, tad pat man prātā nenāca, kādā feispalmā tur nāksies sēdēt

vakar tāpat kā vēl daži no cibas biju uz Pēru Gintu, to,kas dejoja.

lai arī vizuāli bija skaisti, troļļi kā konfektes un tā,mani emocionāli necik nepakustināja. atzīšos, balets nav opera, tas mani vietās aiztiek ļoti reti, Eifmana Čaikovskis laikam vienīgais to izdarīja pavisam.
ja reiz koris piedziedāja karaļa alai, tad kāpēc nevarēja Solveigas dziesmu? nu,tas pie aiztikšanas vietās.
vēl arī esmu sabojājusi ausis darbā pārāk skaļi klausoties muzīku,lai nedzirdētu kolēģus, orķestris bedrē spēlēja dikti klusi,salīdzinoši,haha

mājupceļā strīdējos ar baleta ekspertiem mātes un vīra personā,kas apgalvoja,ka esot bijis traki nesinhroni,kamēr es uzstāju,ka TIK nesinhroni nevienu nelaistu uz skatuves , ja tā nebūtu plānots. taisnību gan mums neviens nepateiks laikam.

tagad līdz aprīlim man sapirktas biļetes apmēram reizi nedēļā. man liekas,ka man vajag kādu jaunu kleitu.

aizmirsu pastāstīt,ka biju uz izrādi " Dāmas"
viņiem vajadzetu tomēr norādīt,ka vairāk kā 40 cilvēki sedēs saspiesti vienā istabā. tādiem,kam jau tā nepatīk uztureties telpās ar citiem cilvēkiem, kurnu vel tadās bez gaisa, nāk virsū panikas lēkmes. nepatīkami tomēr.


ja par pašu izrādi,tad Putniņa man likās samākslota, a Liepiņa - vot nesapratu. vainu viņa bija izstrādājusi tik stosteklīgu tēlu,jeb tomēr vislaik putrojās tekstā. Strazda bij riktīgi forša.

bet tā meitene ar kameru,tai gan visas cepures nost.

Vlads kliedza " Mama, u menja tridcatj sjem ljet" un tai mirklī caur galvu izšāvās doma - re,kāds vecs jau tomēr cilvēks. tikai pēc vairākām minūtēm sekoja atskārsme, ka jā, gadu vecāks par mani.

neko būtisku laikam nepateikšu, vien to,ka man patika, vīram,mātei arī.
nav man tādu vārdu,lai ko pateiktu par Zariņu un Daudziņu. ir tikai liels,liels prieks,ka viņi mums te tādi ir.

izlasīju te atsauksmi un atcerējos,ka arīdzan biju teātrī.
nezinu,vai dēļ xanaxa (nu,bez tā draudziņa es nudien vēl nejūtos spējīga tādā pūlī un slēgtā telpā ieiet),kurš visus nedēļas sakačātos tarakānus nomierināja tā,ka šie gribēja gulēt, taču izrāde likās mēreni garlaicīga.
māte un vīrs xanaxu nedzēra,bet arī viņiem tā šķita.

nēnu, Broka bija burvīga,tas tiesa. un Krasts kā jaunais Rainis.

nepārprotiet, slikti nebija. es ar visu savu paniku nosēdēju visas trīsarpus stundas.

Sakarā te ar faktu,ka, iespējams, esmu viens no retajiem,kam nav paticis 1984,aizdomājos... iegūglēju un nonācu pie pārsteidzošām atziņam, tamdēļ, mīļais, draugs, pasaki man savu viedoklīti

Poll #20603 Par Subjektīvo un Objektīvo
Open to: All, results viewable to: All

Vai Tu esi redzējis " Klibais no Inišmānas?" Dailē?

Un vai Tu atceries, ko par to domāji?

vakarā, nevarot aizmigt, izdomāju,kā es visu tā smuki uzrakstīšu, viscaur smalki un asprātīgggggi
pienāk diena, pienāk nākamā, un viss nogrimst vēstures mēslainē.

šoreiz tas ir mans neapmierinātais viedoklis ar Liepājas teātri, 1984, Fontainu un bezgaumīgi interjerēto Promenādes restorānu,kura pavārs nezin,kā jāsadala lasis.

( labi, UPD par 1984 )

mēģinot neizmežģīt acis ,jo sajūta man tāda,itkā kāds liktu lasīt no labās uz kreiso, pārskrēju pāri un atdūros pret ļoti dīvainu kviekšķi (manuprāt)
citēju - "pirmo reizi mūžā raudāju skatoties teātra izrādi"

es saprotu,ka mans uzstādījums ir nestandarta - ka laba izrāde ir tā,kas mani saraudina ( un saraudināt mani ir diezgan vienkārši, jo manā galvā ir pārāk daudz dažādu stīgu,kuras var aizskart pat nepamanot)
bet nudien, ir bijušas tik daudz izrādes, kur nevar neraudāt.
or am i wrong?

saki man, vai esi un ja esi -
kādās izrādēs esi raudājisusi TU?

UPD.
Jā, skaidrs, es viena tāda neritīga.

tātad biju šodien Krievu drāmā. uz Grenholma metodi.
nebija nācies kopš atjaunošanas, bet neko tādu baigi jē neredzēju,subjektīvi man likās mazāka zāle :D

nedaudz baidījos,kā vienmēr - kā būs,ņemot vērā manas zināšanas in da rašn lengvidž. (jā,netipiski maniem gadiem, ir zināmas grūtības, jo pie mums laukos jau tad bija modē nemācīties krievu val. bet miestā neviens tā nerunāja un tv man neļāva skatīties,jo bija jāspēlē klavieres)

bet neko, šķiet sapratu praktiski visu. un bija sasodītie subtitri. KĀ MANI KAITINA SUBTITRI. anywhere. jo es nespēju nelasīt jebko. es lasu subtitrus arī poļu, zviedru vai vēl figzinkādās valodās, bet laikam pat briesmīgāk ir tad,kad ir slikts tulkojums latviski. bet es neko nevaru padarīt, es nevaru nelasīt.

bet izrāde man patika. es jau neesmu komēdiju fans, man tak izrāde ir laba,ja jābimbā. jābimbā nebija, bet joki nekaitināja. gandrīz.

protams, doma,ko ES uztvēru - ka sievietei ar viņas intuīciju ir taisnība, un ka visi kretīni patiesībā dvēselē ir mazi, bikses piečurājuši nabadziņi.

man patika. sākums gan šķita tāds samocīts un nobijos,ka nebūs labi, bet aizripoja.
respektīvi, aktieri mani pārliecināja, ka viņi saprot, par ko Selindžers runāja.
es piņņāju, mamma piņņāja, kundze man blakus piņņāja un pa labi un uz augšu arī kāds.

speciāli neņēmu mātei nost grāmatu,jo nolēmu,ka labāk nepārlasīt svaigi - pēdējoreiz to darīju gadus vismaz 5 atpakaļ.

kas interesanti - kad totālā sajūsmā pirms n gadiem iedevu mā izlasīt, viņa bija šokēti aizvainota, bet laikam ejot, tomēr ir sapratusi,kas mani tur aizrauj, un ka ne jau es tikai viņu vainoju savā sačakarētajā tizlumā.

jā, pārlasīšu, jo man interesanti - toreiz jaunībā sevi vairāk asociēju ar Freniju. jā,protams, vēlarvien dažās situācijās parādās šis haotiskums un nervozitāte un histērija, bet.... laikam vairāk manī ir Zūijs. tagad.
kaut es tik labi saprotu Sīmoru.

bet visgalvenākais ir tas,cik ļoti man atkal sasāpējās tas,ka man nav ne brāļa , ne māsas.
es zinu,zinu,ka tā dzīvē nenotiek, bet man tik ļoti gribas dzīvot savās ilūzijās,ka ja man būtu mans vecākais brālis, tad tas būtu vienā dvēselē un garā ar mani un mums būtu tik bezgala .... nezinu,kā pateikt. man būtu draugs ar pautiem, bet viņš neblenztu uz maniem pupiem, laikam tik prasti.

lūdzu atgādiniet man,ka es gribu noskatīties Freniju un Zūiju Drāmā, pavisam biju aizmirsusi,ja ne Spēlmaņu nakts...