rūsganais sprakšķis

vakardiendienu veltīju nalgu vilkšanai no pagalmā samestajiem grīdas dēļiem un to sakraušanai, nu, dēļu, nevis naglu, naglas sanāca pusspainis, glītā kaudzītē. un it kā ar to nebūtu gana, vēl meģināju uzcelt lecekti. nu, tur gan jāsaka,no sērijas "zirgu zini? nemaz nav līdzīgs" bet varbūt tas jumts noturēsies,kamēr mani zaļumi sadīgs.
sliktā ziņa ir tā,ka ar kuvaldu un āmuru darbojoties, sadauzīju,protams,sev pirksteļus, viens šodien baisi sāp un sapampis, vēl arī uzmetu dēli uz kājas īkšķa un sāp vispār pilnīgi visas maliņas

ak,jā, man šodien bēda - vakar, figviņzinpakurulaiku, dārzā nolūzis dubultais dzīvības koks, man viņi tik ļoti patīk un tik maz ir palikuši no vecvecmammas laikiem, un šim bij tāds skaists liekums un tik labi piesedza no kaimiņu modrās, ticīgās, nosodošās acs.

uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt,nu,labi, vēl uz divu, cik dzīvības koki man palikuši :( tie jaunie modīgie nav tas, man viņi tādi izliekušies, pusnoplukuši, veci.... :(

izrādās, aličes sabirušas. salasīju, johaidī,tagad jāzaptē.

vēl arī salasīju vien litriņ gliemšus, bet vot tiem nekādu kulināro pielietojumu tā ar neesmu atradusi, tikai tik daudz,ka pretīgi un pēc tam vakariņas negribas.
savairojušies kautkādi sūda kailie, tos tikai ar kratīšanu pudelē iekšā, bueee

man , lūdzu, iesveriet vēl 2 rokas un 2 kājas

vai arī ielejiet vēl kādas stundas diennaktī

vakar izveicu publisku eksekūciju gaišā dienas laikā - nozāģēju abus ķiršus visam pārējam dārzam par biedinājumu,kas notiek,ja gadiem zied un ne sūda neražo.
pēc tam,viegli iekarsusi, piespriedu tādu pat galu dažādiem kaukāzeņu izdzimumiem.
visus nokurinājām tā,ka pāri palika vien smuka ķirša malciņa grilēšanai.

vienīgais,kas izrādija zināmas dumpinieciskas sacelšanās pazīmes, bija apinis. īpaši neglīti sarkani skrāp-apdegumi pa visu augšdelmu. nebija ne jausmas,cik šitie lecīgi. diez,cik dienas neies nost?

un pašās beigās,lai pierādītu,ka šitais mājās visiem ir "prātiņ-nāc-mājas" - visu dienu noņēmušies beigti,izdomājām paspēlēt badmintonu, kas beidzās ar to,ka biju pārsmējusies līdz krampjiem žokļos dēļ suņa,kas ņēma aktīvu dalību, dēļ tā,ka attapos drasējot basām kājām (zaļimelnām,ja) un nemitīgi slīdēju un gāzos,veicot izklupienus,jo tiko pļauta,mitra zāle nav tas piemērotākais segums šādā veida sportiskām aktivitātēm.

pusdienas tika servētas ap pusdivpactiem. naktī.

šorīt likās,ka uz darbu rāpošu.

nesaprotu, kā tā šņākas, ka man visai tādai čaklai tādi baltrocīši un slinķi draugos!

vot, vaig sestdien uztaisīt talku, derētu papildus rokas, bet nav jau,ko aicināt.

piezvanīju bračkam,tam ir muskuļi un darba ar nebaidās, - a šim jāstrādā.
piezvanīju mugursomam ar ko pēdējā tusiņā sarunājām,ka aicināšu uz aso zupu - gribēju piedāvāt šādu bārteri - tam ar jāstrādā visdrīzākais.

vairāk nezinu,kam zvanīt.

agrāk bija Sīkais ar savu draugu - bet nu man paies vairāki gadi,kamēr tikšu pāri aizvainojumam par to nagu palaišanu.

atkal jau nekas cits neatliek kā teikt - sūda būšana!

UPD! mīļielabie,es jau tikai brēkāju un žēlojos, šoreiz mani pa riktīgam glābt nevaig, jums bij jāsaka,ka vot kā, re kādi visi cūkas :)))

nobetonēšu, noasfaltēšu visu nafig!!!!

es nevaru, kas tās par brīvdienām, pēc kurām nevar no gultas izsvempties, un skaties un neredzi ne gala ne malas tam daudzgalvainajam pūķim, viss smeldz, bet reāli paskaties un saproti,ka atkal tikai kāds sīks pleķīts satīrīts, bet nākamvīkend tak tas ar būs aizaudzis.

rokas paceļas un nolaižas un atkal galvā sāk rosīties domas par kautkādām šitām indēm, kaut ne pagalm negribas savā pleķī tādus laist, bet es nesaprotu, kā ar to visu tikt galā....

vīīī,kā man grūti. sāp,viss sāp.
pusi dienas vakar nodzīvojos zem krūmiem,kur ar dakšām netiek klāt, tad nu ar ķeksi cīnijos ar to gārsas izdzimumu.
attiecīgi ceļi un mugura lupatās, tāpat arī rokas. šodien likās,ka uz darbu neaizrāpošu, bet kā smejies, ļisapēda muskuļi dārzā nebij nomocīti, un atčunčināju,ka nemetas.

lecekti,promska, neuztaisīju. laikam jāievieš darbu saraksts un jāatzīmē prioritātes,savādāk nebūs aršanas.

bet vispār jau derētu man, dižajai daiļajai dārzniecei apjaust,ko tieši es tai savā dobē gribu dabūt, savādāk, tāds ļoti nekonkrēts apmērs, un arīdzan dažādās diennakts stundās atceros savādākas lietas,kas man nu ļoti kā noderīgas un ( vaidzīgas )

jo vairāk es domāju,ka vakarā jāpagrābeklējas pa dārzu,jo mazāk gribas, bet tas skaidrs kā diena,ka ja tuvākajās dienās to neizdarīs, būs par vēlu.
nevienu citu jau kā parasti nav,ko vainot,ka rudenī nenogrābu tās sasodītās ozollapaszīles, bet viņas ilgi nebira un tad kautkā vairs nekā... bet zilpulkstenītēm būs grūti cauri iztrausties un , taisnība jau ir, nafig tāda lapu kārta zem mauriņa nav vaidzīga.

pabeidzu visas troņu spēles, tagad tagad tagad nevaru izdomāt,ko tādu lasīt, patiesībā, Troņu spēles man nepatika, tur tikai no bēdīgi uz vēl bēdīgāk

es tik sen nebiju nodarbojusies ar lasīšanu, ka man nav nekāda viedoklīša,ko varētu ņemt priekšā.
anyone?

es jau varu te celt sapņu pilis saviem gastronomiskajiem vienradžiem, bet mani nupatās kā apzilināja doma,ka viss tas kaķim zem astes,ko es te taisos sēt un diedzēt, ja reiz man mājās vidējā tempertūra nepārsniedz 17 grādus un pāri 20 es un lopi mirstam nost.

skuju man kas tur sadīgs :(

atnācu mājās ap septiņiem, starp citu, pēc tam,kad biju nograuzusi fonteina čīzburgeri, paralēli strebjot tīrkultūru ar liepziediem (ļoti intersanta garša), lai sevi izklaidētu, rakstīju garumgaru ierakstu cibā par to,cik burvīgs saullēkts un visko citu, bet mans telefons nogļukoja un neko neiepostoja.
maķenīt pagulēju un metos darbos - ir nopļauts viss,ko varēja nopļaut un nupat jau es ravēju tādus pakšus, kuros no pavasara nav līsts iekšā, skraidu ar dārza šķērēm kā dulla, pamazām sāku just,ka viss diezgan ļoti sāp un sūrst- tagad nesaprotu,vai no dejošanas, vai dārza darbiem.

suns nopļāvies nē, bet nokodies pļaumašīnu līks, ienāca iekšā un nokrita dīvānā, kaķis,kas visu dienu nobēdājies viens,tagad iekārtojies sunim pakaļgalā un sirsnīgi ar ķepiņām apķēris asti.
un sunim arī zaļas kājas no skraidīšanas pa svaigi pļautu zāli.
arī - tāpēc ka manējās par baltām nenosaukt..

sēžu visa tādā stuporā un nevaru saņemties.

vai nu mazgāt logus, vai iet ravēt gārsu no dobēm, kamēr nav par vēlu, vai vākt to stūri vai šito kašāt

un man gribētos teikt,ka es nesaprotu,kā ar to visu lai tiek galā, bet laikam jau sēdēšana dīvānā nav pareizā metode.

un vēl es nesparotu,ko vilkt mugurā, jo sestdien esmu iesauļojusi skaistas sarkanas rokas, sarkanu seju un sarkanu svītru ap kaklu, itkā kārusēs būtu, lūk, un tā saule mani dedzina tajās vietās, gauži sāp.
un vēl man ir žēl sava jau tā dranķīgā manikīra, bet nu bija smuki tādi nagi izauguši ar formiņu un turējās nelūzuši, bet ja es piebeigšu liliju un dienziežu dobes, tad varu vien saderēt, cik paši nolūzīs un cik būs jānogriež un vispār labāk nogriezt pirms tam laikam, jo tikai izplīsīs cimdiem pirksti.

jā, un man sevis žēl vēl arī tāpat vien, nekādus darbus nepiesaucot, jo šausmīgi tā tukši kautkā, kad vienā dienā beidzas viskautkādas lietas, man šobrīd trūkst jauna mērķa un ir mazliet vientuļi.

es kautkā biju pārliecināta, nu, agrāk, ka gliemeži ēd tur klinģerītes, mergrietas, nu, tādas puķes
bet , jopcik, viņi man sēž i uz tulpē, i uz īrsiem, i uz plikiem avenājiem un ROŽU STUMBEŅIEM!!!!

pardoname, es vnk ienācu iekšā pēcc ikvakara izklaides, nebūtu pavisam tumšs , visa diulitru vaniša pudele būtu pilla. pa diusmit minūtēm.


za
dal
ba
ļi