rūsganais sprakšķis

jo vairāk es domāju,ka vakarā jāpagrābeklējas pa dārzu,jo mazāk gribas, bet tas skaidrs kā diena,ka ja tuvākajās dienās to neizdarīs, būs par vēlu.
nevienu citu jau kā parasti nav,ko vainot,ka rudenī nenogrābu tās sasodītās ozollapaszīles, bet viņas ilgi nebira un tad kautkā vairs nekā... bet zilpulkstenītēm būs grūti cauri iztrausties un , taisnība jau ir, nafig tāda lapu kārta zem mauriņa nav vaidzīga.

pabeidzu visas troņu spēles, tagad tagad tagad nevaru izdomāt,ko tādu lasīt, patiesībā, Troņu spēles man nepatika, tur tikai no bēdīgi uz vēl bēdīgāk

es tik sen nebiju nodarbojusies ar lasīšanu, ka man nav nekāda viedoklīša,ko varētu ņemt priekšā.
anyone?

es jau varu te celt sapņu pilis saviem gastronomiskajiem vienradžiem, bet mani nupatās kā apzilināja doma,ka viss tas kaķim zem astes,ko es te taisos sēt un diedzēt, ja reiz man mājās vidējā tempertūra nepārsniedz 17 grādus un pāri 20 es un lopi mirstam nost.

skuju man kas tur sadīgs :(

atnācu mājās ap septiņiem, starp citu, pēc tam,kad biju nograuzusi fonteina čīzburgeri, paralēli strebjot tīrkultūru ar liepziediem (ļoti intersanta garša), lai sevi izklaidētu, rakstīju garumgaru ierakstu cibā par to,cik burvīgs saullēkts un visko citu, bet mans telefons nogļukoja un neko neiepostoja.
maķenīt pagulēju un metos darbos - ir nopļauts viss,ko varēja nopļaut un nupat jau es ravēju tādus pakšus, kuros no pavasara nav līsts iekšā, skraidu ar dārza šķērēm kā dulla, pamazām sāku just,ka viss diezgan ļoti sāp un sūrst- tagad nesaprotu,vai no dejošanas, vai dārza darbiem.

suns nopļāvies nē, bet nokodies pļaumašīnu līks, ienāca iekšā un nokrita dīvānā, kaķis,kas visu dienu nobēdājies viens,tagad iekārtojies sunim pakaļgalā un sirsnīgi ar ķepiņām apķēris asti.
un sunim arī zaļas kājas no skraidīšanas pa svaigi pļautu zāli.
arī - tāpēc ka manējās par baltām nenosaukt..

sēžu visa tādā stuporā un nevaru saņemties.

vai nu mazgāt logus, vai iet ravēt gārsu no dobēm, kamēr nav par vēlu, vai vākt to stūri vai šito kašāt

un man gribētos teikt,ka es nesaprotu,kā ar to visu lai tiek galā, bet laikam jau sēdēšana dīvānā nav pareizā metode.

un vēl es nesparotu,ko vilkt mugurā, jo sestdien esmu iesauļojusi skaistas sarkanas rokas, sarkanu seju un sarkanu svītru ap kaklu, itkā kārusēs būtu, lūk, un tā saule mani dedzina tajās vietās, gauži sāp.
un vēl man ir žēl sava jau tā dranķīgā manikīra, bet nu bija smuki tādi nagi izauguši ar formiņu un turējās nelūzuši, bet ja es piebeigšu liliju un dienziežu dobes, tad varu vien saderēt, cik paši nolūzīs un cik būs jānogriež un vispār labāk nogriezt pirms tam laikam, jo tikai izplīsīs cimdiem pirksti.

jā, un man sevis žēl vēl arī tāpat vien, nekādus darbus nepiesaucot, jo šausmīgi tā tukši kautkā, kad vienā dienā beidzas viskautkādas lietas, man šobrīd trūkst jauna mērķa un ir mazliet vientuļi.

es kautkā biju pārliecināta, nu, agrāk, ka gliemeži ēd tur klinģerītes, mergrietas, nu, tādas puķes
bet , jopcik, viņi man sēž i uz tulpē, i uz īrsiem, i uz plikiem avenājiem un ROŽU STUMBEŅIEM!!!!

pardoname, es vnk ienācu iekšā pēcc ikvakara izklaides, nebūtu pavisam tumšs , visa diulitru vaniša pudele būtu pilla. pa diusmit minūtēm.


za
dal
ba
ļi