Es varbūt nesaprotu vārdu "audzināt", bet vienā reizē tu teici, ka nevari salādēt A. izmestās mantas maisā un izmest, jo tēvs tik un tā nopirks jaunas. Es to saprotu, kā tēva veikto audzināšanu, tikai viņa audzināšana ir diametriāli pretēja tavai. Tur arī ir visa problēma. Nevar bērnu raut katrs uz savu pusi. Ja viņš negrib audzināt, tad viņam ir jābūt pilnībā pasīvam – nekādas jaunu drēbju pirkšanas u.tml. Jums ir jāvienojas, lai jūsu rīcības būtu saskaņotas, nevis tā, ka tu kaut pasaki vai pieprasi no A., bet viņa aiziet pie tēva, kas visu iedod un atļauj. Tas būtu apmēram tāpat, kā tu no rīta dobē stādi puķes, bet viņš vakarā tās visas izrauj laukā, un tā katru dienu, un bez izmaiņām. Skaidrs, ka šādā situācijā tu vari vienīgi iegrimt depresijā, jo tu neredzi, ka tavām audzināšanas darbībām būtu kāda jēga.
nevis "viņam tā ir vieglāk", bet tas ir viņa bērns, pat ja draņķīgs, tik un tā viņa bērns. tev tas ir jāieliek savā apziņā kā nemainīgs un neapstrīdams fakts.
Saprotams, bet nu pieaugušam cilvēkam jau vajadzētu saprast, ka visu laiku dot nozīmē – kaitēt bērnam. Tas ir kā žēlot alkoholiķi un dot viņam vēl vairāk dzert, kamēr viņš nonāk reanimācijā.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
ai