rūsganais sprakšķis

vispār jau es biju apņēmusies nerakstīt cibās slitkas lietas par vīru.
bet kautkā pamazām paliek vienalga.

varbūt vajadzētu vispār atmest cibu. jo pēdējā pusgada laikā tieši ciba ir nostiprinājusi manu pārliecību,ka es esmu slitks cilvēks un nekam nederu.

ok, savs mēriņš tajā tiek arī manai mātei, kura atklāti nostājas vīra pusē un ber man uz galvas pārmetumus par to,ka nevaru saņemties, jo man tač ir tik brīnišķīgs vīrs un man aiz muguras stāsta vīram huiņu par mani.

bet ja nebūs cibas, man vabše nebūs,ar ko runāt. ar dzīviem cilvēkiem (pieņemot,ka kautkur kādi draugu vēl palikuši) malt šito visu negribu. cibā vismaz var aizvērt datoru, ja nu kas.

lai gan atkal, runāšana ir overrated. beigu galā es jūtos vēl sliktāk.

nopļāvu zāli. vispār vairs nav spēka, mugura slapja no iekšiņas un āriņas, jo labam laikam jau jābūt tikai,kamēr papmsti ofisā.

labāk nepalika.