psiho...
te vairākās vietās shelly pousta kontekstā tika pausta doma, ka pie mums jau psihologi diez kādi nav.

izrādās, mani tas aizķēra. laikam tāpēc, ka tā ir mana sapņu profesija. laikā, kad vajadzēja realizēt to sapni, vajadzēja doties studēt uz ļeņingradu; laikam uzņēmības par maz bija..lai to darītu tagad, jābūt pēdējam grūdienam kraujas malā - laikam jau pārliecībai, ka kaut kur neklātienē to var studēt ne tikai papīra, bet tās pašas pieminētās profesionalitātes dēļ. un te es sev oponēju ar to, ka - patiesībā studijas ir tikai pašu pamatu dēļ. profesionālim būt vai nu ir lemts, vai nav. manā uztverē būt profesionālim (psihologam, ne psihoterapeitam; pēdējie ņem palīgā arī ripas) nozīmē komunicēt ar cilvēku tik ilgi un tādā veidā, ka pēc šīs komunikācijas uzlabojas cilvēka emocionālā pašsajūta, pie tam - uz ilgu laiku. es domāju, ka vismaz 70% no nepieciešamā profesionālim veido viņa empātijas spēja + dzīvesgudrība. pārējais ir teorija un metodikas. manuprāt tieši šie 70% nosaka psihologa spēju vai nespēju SAPRAST, kas tieši ir cēlonis viņa konsultējamā cilvēka sūdzībām. teorija tikai palīdz šo sapratni sakārtot pa plauktiņiem un metodika - rast labāko risinājumu.
domāju, ka mums nevis nav labu psihologu, bet - nav daudz personisko problēmu nenomāktu psihologu. jo nevar visus savus mentālos spēkus veltīt citam, ja pašam nav sakārtotas elementārās sociālas (vai pat fizioloģiskās) vajadzības. ja es tomēr došos studēt un kļūšu par psihologu, ziniet - es būšu dārgs:)