Atmiņas
Reiz radio kolēģi stāstīja - tas bija vēl tajos laikos, kad es strādāju radio - par agrākajiem laikiem, kad Latvija vēl bija PSRS sastāvā. Toreiz esot bijusi oficiāla cenzūra, nu pilnīgi normāli ziņu diktors iedod savas lapas ar sadrukātajām ziņām kaut kādam onkulim (nu, vai arī tantei), un šis ar tādu sarkanu pildspalvu strīpoja ārā lietas. Klāt gan laikam neko nerakstīja. Un tas viss skaitījās kā tāda normāla darba procesa sastāvdaļa. Tad vēl drusku vēlāk pie mums atnāca strādāt puisis no Radio SWH. Viņš pilnīgā nopietnībā prasīja, vai mums te arī esot saraksts ar ziņās neminamiem personāžiem. Radio SWH tāds esot bijis, es vairs neatceros, kas tur bija, Šķēle vai Lembergs vai kas. Mums tāda saraksta nebija. Un puisim tas šķita kaut kas jocīgs, bet vispār viņš jutās laimīgs, ka tādas lapas mums kabinetā pie sienas nebija. Vēl pēc vairāk gadiem viena nu jau neesoša portāla redaktore lamājās par TVnet, kur toreiz Ēķis šī portāla rakstus ne visus akceptēja, lai gan bija vienošanās par pārpublicēšanu. Viņa uzrakstīja rakstu (vai arī tas bija bloga ieraksts?), kurā Ēķi nosauca par cenzoru. To laikam TVnet arī nepārpublicēja. Vēl pēc tam es Dienā (portālā) rakstīju komentāru rakstus, redaktorei ļoti patika, bet tad tur turpinoties jau notiekošajām jukām par galveno redaktoru iecēla Freimani, kurš turpat redakcijā esot dienām ilgi dzēris, spārdījis pudeles zem galda un skaļi lamājies. Redaktori nosauca par mauku un vēl ko ne, un auroja, kāpēc šitā vājprātīgā (manis) rakstīto publicē, kas tad būšot nākamais, zāles legalizācijas manifesti? Redaktore satraukta zvanīja man un teica, ka iešot projām, bet vēl varot vienu rakstu nopublicēt, to arī izdarījām. Viņa pat samaksu kaut kā noformēja, lai gan it kā jau bija aizliegts man maksāt. Pēcāk es palīdzēju nopublicēt vienu uzsaukumu un bildi (protests bija pret karoga zaimošanas kriminalizēšanu), par to tika ierosināts kriminālprocess, taču neko pierādīt neizdevās. Tas netraucēja medijos vairākkārtīgi turpināt stāstu par šo it kā noziegumu, kā arī piesaukt šo faktu kā pamatu nosodījumam, lai gan biju rīkojies likuma ietvaros. Tad vēl salīdzinoši nesen organizācija man (kā darbiniekam) uzlika par pienākumu nodrošināt vienas kampaņas īstenošanu. Es to kampaņu vispār neveidoju, es pat nebiju ne kampaņas seja, nekas - nu man kā organizācijas pārstāvim, protams, bija jābilst pāris vārdi atklāšanā, kā gan citādi. Kampaņas sākotnējais iniciators bija mans tiešais priekšnieks, veidoja to nolīgta reklāmas aģentūra - mans pienākums bija nodrošināt faktisko izpildi, palīdzēt aģentūrai, garantēt, ka tiek izmantoti pareizie logo un tamlīdzīgi, ko es arī godam paveicu. Kampaņu pieprasīja partraukt Aizsardzības ministrija, reklāmas aģentūras cilvēkiem draudēja (ieskaitot lielus klientus, kuri draudēja pārtraukt būt klienti, ja turpināšoties kampaņa), man FB kaut kādi nepazīstami džeki atsūtīja vēstules ar solījumiem noraut galvu un tamlīdzīgi. Reklāmas aģentūra izlēma publiski atvainoties, organizācija savukārt nē, taču kampaņu pārtrauca. Es tikmēr ar vārdu un uzvārdu (un bildēm, protams), tiku iztirzāts medijos kā sliktākais cilvēks pasaulē, kurš esot veidojis, organizējis un vadījis šo kampaņu - bet man organizācija pavēlēja neko nekomentēt. Nacionālā Apvienība vēl beigās, kad viss jau bija gandrīz norimies, nosūtīja vēstuli organizācijas vadītājam (un izplatīja to medijiem), kurā citastarp apgalvoja, ka man esot pretrunīga reputācija, kas diskreditējot kampaņu. Arī šo man nebija ļauts nekādā veidā komentēt, un arī pati organizācija klusēja, ieskaitot vēstuli saņēmušo vadītāju.