Man šķiet, ka nav gluži pareizi teikt, ka demokrātija nav visatļautība. Var teikt - autoritārisms nav visatļautība. Tas izklausās loģiski. Demokrātijā savukārt atļauts ir tik daudz, ka tur nemaz tik tālu līdz visam nav, nu jā, nav atļauts diskriminēt vai slepkavot, bet brīvība ir liela un plaša kā lekna pļava, kur govis var brīvi ganīties.

Ātri gan cilvēki aizmirst, ka Saeima un valdība ir sabiedrības spogulis. Protams, spoguli var notīrīt, var ieslēgt gaismu, lai būtu labāk redzams spoguļattēls. Jā, var gadīties, ka spogulis ir vairāk vai mazāk greizs. Tomēr spogulis nespēj radīt attēlu, kas nav tam priekšā noliktā objekta atspulgs.

Latviešu valodas saglabāšanā liels devums būtu audiogrāmatu aplikācijai. Ja tāda būtu. Es vispār domāju, to vajadzētu finansēt valstij, jo kā bizness tas nedarbosies, pārāk mazs tirgus ar nepietiekamu peļņas apjomu. Zviedrijā es lietoju Storytel. Vēl te ir BookBeat, kā arī Bokus Play, kur ir gan audiogrāmatas, gan e-grāmatas. Storytel ir ērti lietojama, abonementa maksa paceļama, grāmatu klāstā bez zviedru grāmatām ir arī grāmatas angļu valodā. Man ir patiesi žēl, ka Latvijas iedzīvotājiem ir liegti šādi izteikti patriotiski produkti un pakalpojumi.

Kādreiz Gobzems bija (sabiedrībā) par citu politiku. Iespējams, kaut kad drīzumā mēs ieraudzīsim, kāda tad šī politika ir.

Kaut kur kādā reklāmas aģentūrā šobrīd noteikti tiek darināta koncepcija par to, kā viss šitas ir veiksmes stāsts, kā Latvija var un uzvar to, ko neviens cits nespēj, turklāt dara to tik unikāli un atšķirīgi, ka visi turmpāk sekos Latvijas piemēram. Un premjers varēs izdot grāmatu "Kā mēs uzvarējām krīzi", tad iet strādāt uz EK, bet Latvija turpinās iet pa zeltā bruģētu ceļu uz saulaino tāli.

Es laikam nekad nebiju redzējis tik dīvainu jēdziena "piedošana" pielietojumu.

"LĀB vēstulē lūgusi sabiedrību piedot valdībai, kura Covid-19 izplatības mazināšanai, nosakot ierobežojumus, labu nodomu vadīta satraukumā un steigā pieņem dažu labu nepārdomātu lēmumu."

Palasīju rakstu ar iztēli žilbinošo nosaukumu "Pasaku zemes greizie spoguļi" žurnāla "Domuzīme" svaigākajā numurā. Es teikšu, ar vārda brīvību Latvijā viss ir totālā kārtībā. Zēni brīvi raksta "nēģeris" neskaitāmas reizes, es teiktu, nedaudz tā kā pārsālījuši, bet nu uzrakstīts ir. Nodrukāts arī ir. Skandāla nav. Nevis kā toreiz ar Brektes uzzīmēto Aspaziju, tur gan bija brēka par pupiem. Un vispār oriģināli jēdzienu tulkojumi, black lives matter šiem inteliģentajiem asprāšiem pārtop par "nēģeru dzīvības ir svarīgas".

Domāju, varbūt man uzrakstīt kādu tekstu par "jobaniem gansiem" un iesniegt "Domuzīmei"? Citādi tas politkorektums jau piegriezies.

Reiz radio kolēģi stāstīja - tas bija vēl tajos laikos, kad es strādāju radio - par agrākajiem laikiem, kad Latvija vēl bija PSRS sastāvā. Toreiz esot bijusi oficiāla cenzūra, nu pilnīgi normāli ziņu diktors iedod savas lapas ar sadrukātajām ziņām kaut kādam onkulim (nu, vai arī tantei), un šis ar tādu sarkanu pildspalvu strīpoja ārā lietas. Klāt gan laikam neko nerakstīja. Un tas viss skaitījās kā tāda normāla darba procesa sastāvdaļa. Tad vēl drusku vēlāk pie mums atnāca strādāt puisis no Radio SWH. Viņš pilnīgā nopietnībā prasīja, vai mums te arī esot saraksts ar ziņās neminamiem personāžiem. Radio SWH tāds esot bijis, es vairs neatceros, kas tur bija, Šķēle vai Lembergs vai kas. Mums tāda saraksta nebija. Un puisim tas šķita kaut kas jocīgs, bet vispār viņš jutās laimīgs, ka tādas lapas mums kabinetā pie sienas nebija. Vēl pēc vairāk gadiem viena nu jau neesoša portāla redaktore lamājās par TVnet, kur toreiz Ēķis šī portāla rakstus ne visus akceptēja, lai gan bija vienošanās par pārpublicēšanu. Viņa uzrakstīja rakstu (vai arī tas bija bloga ieraksts?), kurā Ēķi nosauca par cenzoru. To laikam TVnet arī nepārpublicēja. Vēl pēc tam es Dienā (portālā) rakstīju komentāru rakstus, redaktorei ļoti patika, bet tad tur turpinoties jau notiekošajām jukām par galveno redaktoru iecēla Freimani, kurš turpat redakcijā esot dienām ilgi dzēris, spārdījis pudeles zem galda un skaļi lamājies. Redaktori nosauca par mauku un vēl ko ne, un auroja, kāpēc šitā vājprātīgā (manis) rakstīto publicē, kas tad būšot nākamais, zāles legalizācijas manifesti? Redaktore satraukta zvanīja man un teica, ka iešot projām, bet vēl varot vienu rakstu nopublicēt, to arī izdarījām. Viņa pat samaksu kaut kā noformēja, lai gan it kā jau bija aizliegts man maksāt. Pēcāk es palīdzēju nopublicēt vienu uzsaukumu un bildi (protests bija pret karoga zaimošanas kriminalizēšanu), par to tika ierosināts kriminālprocess, taču neko pierādīt neizdevās. Tas netraucēja medijos vairākkārtīgi turpināt stāstu par šo it kā noziegumu, kā arī piesaukt šo faktu kā pamatu nosodījumam, lai gan biju rīkojies likuma ietvaros. Tad vēl salīdzinoši nesen organizācija man (kā darbiniekam) uzlika par pienākumu nodrošināt vienas kampaņas īstenošanu. Es to kampaņu vispār neveidoju, es pat nebiju ne kampaņas seja, nekas - nu man kā organizācijas pārstāvim, protams, bija jābilst pāris vārdi atklāšanā, kā gan citādi. Kampaņas sākotnējais iniciators bija mans tiešais priekšnieks, veidoja to nolīgta reklāmas aģentūra - mans pienākums bija nodrošināt faktisko izpildi, palīdzēt aģentūrai, garantēt, ka tiek izmantoti pareizie logo un tamlīdzīgi, ko es arī godam paveicu. Kampaņu pieprasīja partraukt Aizsardzības ministrija, reklāmas aģentūras cilvēkiem draudēja (ieskaitot lielus klientus, kuri draudēja pārtraukt būt klienti, ja turpināšoties kampaņa), man FB kaut kādi nepazīstami džeki atsūtīja vēstules ar solījumiem noraut galvu un tamlīdzīgi. Reklāmas aģentūra izlēma publiski atvainoties, organizācija savukārt nē, taču kampaņu pārtrauca. Es tikmēr ar vārdu un uzvārdu (un bildēm, protams), tiku iztirzāts medijos kā sliktākais cilvēks pasaulē, kurš esot veidojis, organizējis un vadījis šo kampaņu - bet man organizācija pavēlēja neko nekomentēt. Nacionālā Apvienība vēl beigās, kad viss jau bija gandrīz norimies, nosūtīja vēstuli organizācijas vadītājam (un izplatīja to medijiem), kurā citastarp apgalvoja, ka man esot pretrunīga reputācija, kas diskreditējot kampaņu. Arī šo man nebija ļauts nekādā veidā komentēt, un arī pati organizācija klusēja, ieskaitot vēstuli saņēmušo vadītāju.

Tas, ka es kaut kam ļoti ticu, esmu stingri pārliecināts un uzņēmīgi eju uz nospraustajiem mērķiem, neattaisno manu rīcību un manus vārdus.

Apbrīnojami, cik ātri tika aizmirsti visi argumenti, kuri ļoti labi derēja musulmaņu galvassegu aizliegšanai un ierobežošanai. Šim tagad vajadzēja būt musulmaņu teroristu zelta laikmetam, jo aizsegtas sejas tagad daudzviet ir norma. Pat Zviedrijā neviens nebrīnās un nepievērš uzmanību tiem nedaudzajiem, kuri staigā ar maskām. Gan jau kādam ir dati par to, kādas ir izmaiņas musulmaņu teroristu uzbrukumu biežumam līdz ar covid izplatīšanos. Šaubos gan, vai būs interese šādus datus publiskot.

Es beidzot sapratu, kas ir fake news.

Fake news ir pasūdīgi uzrakstītas noveles.

Kad viens slavens "psihoterapeits" tviterī apcer ainas ar man nogrieztu galvu, tad man jāatzīst, ka es vairs neko nesaprotu. Teiksim tā, līdz kaut kādam punktam viņa (un viņam līdzīgo cilvēku) domu pavedienā ir saskatāmas loģikas pazīmes. Liberasti atbalsta imigrāciju, citastarp arī no valstīm, kuru iedzīvotāji ir musulmaņi. Tātad pie tā, ka Eiropā ir musulmaņi, vainīgi liberasti. Tālāk tiek konstatēts, ka islāmisti mēdz pastrādāt savā ideoloģijā balstītus noziegumus, arī teroraktus. Ne visi musulmaņi ir islāmisti, taču visi islāmisti ir musulmaņi - tātad šajos sliktajos notikumos ir vainojami liberasti, jo viņu dēļ Eiropā ir musulmaņi, kuru vidū ir arī islāmisti. Tiktāl kaut kādu loģiku var saskatīt. Taču, lūk, šī tālākā runāšana par liberastiem ar nogrieztām galvām, par izvarotām liberastu sievietēm, uzspridzinātām liberastu ēkām, utt utjp - tas viss tiek teikts ar tādu dziļu apmierinājumu, it kā tas būtu kaut kas superīgs. Varbūt šie liberastu kritiķi ir uz vienu roku ar islāmistiem? Bet kā tas ir iespējams, ja viņi ir tik dziļi sašutuši par Eiropas islamizāciju?

Latvija patiešām ir uzvarējusi vīrusu. Es turklāt esmu pārliecināts, ka panākumu atslēga bija Latvijā izveidotā unikālā mobilā aplikācija.

Varbūt Tramps ir autists un viņu pa īstam saprot tikai autisti?

Viss attīstās, mainās un iet uz priekšu, vai ne? Mediji un ziņas arī attīstās. Paskat, kādreiz avīzē rakstīja, kas tad nu ir noticies pirms dažām nedēļām. Tad rakstīja, kas noticis vakar. Tālāk uz skatuves iznāca internets, un sākās ziņas par to, kas ir noticis pirms stundas. Ok, te pa vidu kaut kur bija radio, bet tas nav tik šausmīgi svarīgi. Tad mēs nonācām līdz ziņām dzīvajā - sociālajos tīklos, video tiešraidēs portālos.

Daži te sāk saskatīt problēmas. Nu tur no sērijas, kā var komentēt uzreiz to, kas notiek precīzi tagad un tamlīdzīgi. Bet kāpēc fokusēties tikai uz problēmām? Diezin vai kāds atdzīvinās avīžu ziņu hronoloģiju.

Jautājums - kas tad būs tālāk?

Es personīgi gribētu ziņas par to, kas būs tālāk! Kas būs pēc stundas un divām, kas būs rīt un kas būs nākamnedēļ. Laika prognozes un tamlīdzīgas štelles mums jau ir, un neviens taču negrib dzirdēt par to, kāda bija lietus intensitāte vakar, izņemot kaut kādus meteoroloģijas fanātus. Labi, ir vēl reizēm interesanti paskatīties, kādi kur milzīgi krusas graudi ir bijušu, bet tos jau arī fočē un liek tviterī uzreiz.

Tātad, summa summarum - gaidu nākotnes ziņas, rokam tehnoloģiju jaunos līmeņus šajā virzienā, attīstam kapacitāti, un bliežam vaļā!

Es nezinu, vai tā ir karma vai kaut kas manā personībā, vai arī abi divi - bet es visur iekuļos kaut kādos piedzīvojumos, radot pamatīgus viļņus līdz pat augstākajiem līmeņiem. Piemēram, ar savu publisko argumentēšanu pret preambulu es nonācu līdz tam, ka lielā konferencē mani no tribīnes lamāja gan Dainis Īvāns, gan Maija Kūle. Īvāns mani nosauca par zaļbiksi, Kūle vairs neatceros precīzi ko teica, bet kaut kas par izglītības līmeni un tamlīdzīgi. Tagad savukārt esmu aizdzindzinājies līdz Augstajam komisāram un viņa vietniecei, un man tiek piedāvāta mediācija. Nemaz nerunāsim par to, ka ar manu keisu ir nodarbojušies juristi Ženēvā un Bangkokā (varbūt vēl kur, bet to es nezinu).

Kad šitas viss virpulis sākās? Sākotnēji tā nebija, man bija klusa, vienmuļa, bet pietiekami interesanta dzīve. Man šķiet, pagrieziena punkts bija pirms kādiem 10 gadiem. Kā tas karuselis iegriezās, tā arī nevaru izkāpt. Domāju, ka strādājot ANO kļūšu par kaut kādu pelēko kardinālu anonīmā uzvalkā. Bet nekā. Un viss tikai turpinās.