Es šo pozīciju saprotu. Saprašana gan neuzliek pienākumu tai piekrist.

Problēma sākas tur, kur tu savus pieņēmumus pasniedz kā neapstrīdamu pasaules uzbūvi, izstrādājamu tehnoloģiju pārvērt par pieejamu risinājumu un beigās paziņo, ka konkurējošai ētiskai pozīcijai vispār nav racionāla pamatojuma.

Numurēšana palīdz šos pārlēcienus pamanīt. Tos pārvarēt tā nepalīdz.

1. Pirmajā punktā tu ierakstīji tieši to, kas tev būtu jāpamato

Tu sāc ar dalījumu: saprātīgi, suverēni aģenti un viss pārējais, kas esot resurss viņu rīcībā.

No tā, ka būtne nav autonoms morāls aģents, vēl neizriet, ka tās intereses drīkst pakārtot mūsu vēlmēm. Tu šo pāreju vienkārši ieliki definīcijā.

Tu neesi pierādījis dzīvnieka morālo statusu. Tu esi to piešķīris pēc saviem noteikumiem.

Arī secinājums, kas konsekventi izriet no izvēlētām premisām, pats par sevi nepierāda šo premisu pareizību. Ja sākumā ieraksta, ka viss ārpus noteiktas grupas ir izmantojams resurss, nav pārsteigums, ka beigās sanāk atļauja to izmantot.

Tieši par šā dalījuma pamatojumu taču ir strīds.

Spēja uzņemties atbildību un tas, vai pret būtni jāizturas atbildīgi, ir divi atšķirīgi jautājumi. Tu vari aizstāvēt domu, ka autonomijai ir īpašs morāls svars. Bet tev vēl jāpaskaidro, kāpēc ar šo īpašo svaru pietiek, lai attaisnotu konkrēto kaitējumu citai būtnei.

Turklāt ciešanu problēmu trešajā punktā atzīsti pats. Tātad arī tavā sistēmā ar vārdu “resurss” vien nepietiek. Paliek jautājums: cik lielu svaru tu piešķir šīm ciešanām un kāpēc konkrēta cilvēka vēlme tās atsver?

Par “resursa nepazaudēšanu” — tas nodrošina resursa turpmāku pieejamību. Dzīvniekus var pavairot un vienlaikus turpināt nodarīt kaitējumu atsevišķiem dzīvniekiem. Krājumu uzturēšana pati par sevi vēl nav atbilde uz ētisko jautājumu.

Cūku skaits grāmatvedībā un konkrētas cūkas dzīve nav viens rādītājs.

2. Starp “vajag uztaisīt” un “ir pieejams” tev pazuda vesels pierādījums

Trešajā punktā raksti, ka dzīvnieku justspēja “jāsamazina” un ideālā “jālikvidē”.

Piektajā punktā jau izrādās, ka “ir pieejami labi risinājumi”.

Savukārt komentāros paskaidro, ka jāiegūst izglītība, jāstrādā attiecīgajās nozarēs un jāveic izpētes un konstruēšanas darbs.

Nu tad precizē, kurā stadijā atrodas tavs arguments.

Pētniecības iecere, tehniski iespējama metode un praksē pārbaudīta ražošanas sistēma nav sinonīmi.

Apdullināšana un citi ciešanu mazināšanas paņēmieni pastāv. To es neapstrīdu. Taču ar atsevišķas metodes esību vēl nav pierādīts, ka tās pielietošana konkrētajos apstākļos novērš visas problēmas, uz kurām tu ar to mēģini atbildēt.

Tāpēc nosauc konkrēti: kura metode, ko tieši tā novērš, ar kādiem pierādītiem rezultātiem un kādā ražošanas mērogā?

Sāpju mazināšana, bezsamaņas izraisīšana pirms kaušanas un jebkādas justspējas likvidēšana ir atšķirīgi apgalvojumi. Tos nevar sabērt vienā maisā, uzrakstīt virsū “inženierija” un pasludināt jautājumu par slēgtu.

Manā iepriekšējā ierakstā jau bija skaidri pateikts: ja izdodas novērst ciešanas, tas maina attiecīgo ētisko problēmu. Tātad pierādi, kas ir novērsts.

“Veic izpētes un konstruēšanas darbu” nav gatavas tehnoloģijas lietošanas instrukcija.

Šis robs tavā argumentā neaizpildās no tā, cik reižu tu oponentu nosauc par ticīgo.

3. Pat cita laba risinājuma esība neatspēko manu izvēli

Pieņemsim uz brīdi, ka tavs tehniskais risinājums darbojas nevainojami.

No tā joprojām neizriet, ka mana izvēle ēst citādi ir iracionāla.

Vienai problēmai var būt vairāki pamatoti risinājumi. Var atbalstīt tehnoloģiju attīstību un vienlaikus izvēlēties tādu uzturu, kas mazina paša līdzdalību praksē, kuru uzskata par nepamatotu.

Tev būtu jāpierāda, kāpēc mana izvēle ir slikta pēc tās faktiskajām sekām un izmaksām. Ar norādi, ka tev labāk patīk cita pieeja, nepietiek.

Un, ja tehnoloģija kādreiz novērstu konkrētu kaitējumu, tas mainītu apstākļus, kuros piemēroju savu morālo principu. Tas nepierādītu, ka pats princips — izvairāms kaitējums ir jāņem vērā — bijis muļķīgs.

Tu mēģini no “varētu būt arī citādi” izspiest secinājumu “tātad tev vispār nav pamatojuma”.

Bļe, tas “tātad” tev tur vienkārši nepienākas.

4. Brīvība ietver arī spēju kaut ko neizvēlēties

Tu pasludini risinājumus par labiem vai sliktiem atkarībā no tā, vai tie palielina vai samazina saprātīgu aģentu brīvību.

Tas ir tavs vērtēšanas princips. Arī tam vajadzīgs pamatojums, īpaši tad, ja vienas būtnes izvēles iespējas skar citas būtnes intereses.

Turklāt tu vienā kategorijā samet brīvprātīgu izvēli, morālu argumentu un piespiedu aizliegumu.

Es izvēlos neizmantot noteiktu iespēju, jo man ir iemesls. Tā arī ir autonomija. Cilvēks var apsvērt vairākas vērtības un izlemt, ka konkrēta bauda nav tās cenas vērta, kuru par to maksā citi.

Tu pats atzīsti, ka drīkstu izvēlēties savu ēdienkarti. Tad paskaidro, kāpēc šī izvēle kļūst par “pseidofilozofiju” brīdī, kad pamatoju to ar rūpēm par dzīvniekiem.

Vai tavā brīvības teorijā brīvi izvēlēties drīkst visu, izņemot vērtību hierarhiju, kas tev nepatīk?

Arī “inženiertehnisks” pats par sevi nenozīmē “labs”, un “sociāls” nenozīmē “slikts”. Jāvērtē rezultāti, blaknes, izmaksas un pieejamība.

Pats tu piedāvā cilvēkiem mainīt savu dzīvi: iegūt citu izglītību, izvēlēties darbu noteiktā nozarē, veltīt laiku izpētei. Izrādās, cilvēku izvēles un rīcības maiņa ir pilnīgi pieņemama, kad tā nepieciešama tavai iecerei.

Es varu vienlaikus atbalstīt pētniecību un izvārīt pupiņas. Zinātne no tā neapstāsies.

5. Lai ciestu, nav vispirms jāuzraksta traktāts par nāvi

Tu raksti, ka dzīvnieks nevar ciest no zināšanas, ka tiks nogalināts, un ka pašu nogalināšanu var veikt ātri un nesāpīgi. Pēc tam secini: “šeit nav vispār nekādas problēmas”.

Pat pieņemot tavu apgalvojumu par abstraktas nāves izpratnes trūkumu, tas izslēgtu tikai vienu konkrētu iespējamās ciešanas veidu — pārdzīvojumu par iepriekš apzinātu nākotnes nāvi.

Tas neko neatrisina attiecībā uz sāpēm, bailēm un citiem pārdzīvojumiem tagadnē.

Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes atzinums par cūku labturību kaušanas laikā apraksta sāpju, baiļu un citus labturības riskus gan pirms apdullināšanas, gan tās laikā, gan tad, ja apdullināšana ir neefektīva vai apziņa atjaunojas pirms nāves. Tajā ir vērtēti arī šo risku novēršanas paņēmieni. Tas nenozīmē, ka katrs dzīvnieks piedzīvo katru kaitējumu; tas nozīmē, ka tavs vispārīgais “problēmas nav” ir nepamatots.

Nesāpīgs nāves mirklis nevar ar atpakaļejošu datumu padarīt nesāpīgu visu, kas noticis pirms tā.

Un paliek atsevišķs ētisks jautājums: vai nogalināšana var kaitēt, atņemot turpmāku dzīvi ar pozitīvu pieredzi, pat ja būtne iepriekš nespēj formulēt abstraktu nāves jēdzienu?

Es uzskatu, ka šai zaudētajai dzīvei ir nozīme. Tu vari argumentēt pret to. Taču nezināšana par gaidāmo nāvi šo jautājumu pati par sevi neatrisina.

Par “nav vispār nekādas problēmas” tu pasludināji daudz vairāk, nekā biji pamatojis.

6. “Nekas daudz” tev nemanot pārvērtās par “nekas”

Komentāros vispirms raksti, ka no viena cilvēka uztura “nekas daudz nav atkarīgs”. Pēc tam jau — “nevienam un nekam nepalīdzi”.

Starp šiem diviem apgalvojumiem ir būtiska atšķirība.

Es neapgalvoju, ka katrs nenopirkts iepakojums automātiski nozīmē vienu izglābtu dzīvnieku. Individuālas izvēles ietekme ir ierobežota un veidojas arī caur kopēju pieprasījumu. Taču ierobežota ietekme nav automātiski nulles ietekme.

Arī tehnoloģiju attīstība balstās uz daudzu cilvēku ieguldījumiem. No atsevišķa cilvēka nav jāprasa vienpersoniski atrisināt visu sistēmu, lai viņa ieguldījumam būtu jēga.

Savai iecerei tu atļauj izpēti, sadarbību un ieviešanu nākotnē. Manu izvēli noraksti tāpēc, ka viens pats nepārveidoju pasauli. Ar šādu vērtēšanas kārtību uzvarēt ir ērti.

Turklāt apgalvojums, ka lopkopības kaitējums videi esot nepareizs uzskats, ir pārbaudāma faktu pretenzija. IPCC sestā novērtējuma ziņojums analizē lopkopības emisijas un gan ražošanas uzlabojumus, gan pāreju uz uzturu ar lielāku augu produktu īpatsvaru kā emisiju mazināšanas iespējas. Šīs pieejas var papildināt viena otru.

Tas pats par sevi nepierāda visu vegānisma filozofiju. Toties tas atspēko tavu mēģinājumu patēriņa maiņu pasludināt par bezjēdzīgu jau pēc definīcijas.

Emisijas nepazūd no tā, ka to pieminētāju nosauc par kreisās propagandas saindētu.

7. Un jā — tu pats nodarbojies ar filozofiju

Tu esi uzrakstījis piecus punktus par morālo statusu, tiesībām, pienākumiem, resursiem, brīvību un labo un slikto.

Pēc tam komentāros paziņo, ka nekādu specifisku gaļēdāju filozofiju nebīdi.

Ko tad tieši mēs tikko izlasījām?

Tā ir filozofiska pozīcija. Tas, ka to formulēji atbildē uz manu ierakstu, nemaina tās saturu. “Akcija un reakcija” paskaidro komentāra tapšanas secību, nevis piešķir tam patiesuma sertifikātu.

Arī minējumi par manu dopamīnu vai emocionālo motivāciju neatspēko argumentu. Cilvēks var just gandarījumu par pareizu rīcību un var just gandarījumu par pilnīgām muļķībām. Par konkrētā argumenta kvalitāti no tā vien nevar secināt neko.

Savus morālos pieņēmumus es nosaucu. Tu savējos nosauci par pasaules uzbūvi un tad mēģināji tēlot, ka pieņēmumu tev vispār nav.

Tāpēc atbildi uz trim konkrētiem jautājumiem.

1. Kāpēc no autonomas aģences trūkuma izriet morāla atļauja izmantot būtni konkrētajam nolūkam? Atkārtot pirmā punkta definīciju nebūs pamatojums.

2. Kuri konkrētie pieejamie risinājumi novērš tās problēmas, kuru dēļ manu izvēli pasludini par nevajadzīgu? Vajadzīgi rezultāti un to robežas.

3. Kā no cita risinājuma iespējamības izriet, ka mana brīvprātīgā izvēle nevar būt racionāli un ētiski pamatota?

Tieši šīs pārejas tavā tekstā ir palikušas nepamatotas.

Tu drīksti nepiekrist manai ētikai. Taču tavām aksiomām nav automātisku priekšrocību tikai tāpēc, ka tās nosauci par racionālām. Pieci punkti vēl nav pierādījums, un vārds “inženierija” nav indulgence.