Modelis ir diezgan vienkāršs, gan LV, gan citur izmanto ļoti līdzīgus principus.

Aģentūra, jebšu starpniekam, ir izdevīgi darbinieku pārdot pēc iespējas dārgāk. Darbinieks, stājoties attiecībās ar starpnieku definē savu cenu (algu) - un tur jau sākas interesantākais - nosacījumu iegūšana savā labā. Cik būs alga strādājot, cik dīkstāvē, cik būs bonuss strādājot dārgākā vietā, kādas ekstras utt. Attiecīgi, darbinieks nosaka savu cenu. Protams, ja starpnieks ir zināmu tautību, minoritāšu vai klīnisko diagnožu pacientu pārstāvis, situācija var nebūt tik laba. Bet principā - darbinieks nosaka savu sākotnējo cenu, tai tiek piesummēti nodokļi un citas izmaksas. Starpnieks tālāk darbinieku pārdod un darbiniekam atkrīt čakarēšanās darba tirgū. Attiecīgi - darbiniekam ir mazāka loterija, stabilitāte.

No darbinieka finansiālā viedokļa Latvijas apstākļos nekas būtiski nemainās, bet ir fīčas, kuras nav . Pārāk reti ir gadījumi, kad uzņēmums piedāvā konkrētu summu par pozīciju, parasti, tomēr darbinieks prasa savu summu. Attiecīgi, cik darbinieks paprasīja darba devējam vai starpniekam, tik arī saņem. Citur, kur par konkrētu amatu saņem diezgan izlīdzinātu maksājumu tirgū, pastāv iespēja, ka starpnieks darbinieku iekārto labākā vietā. Bet bonusi iestājas, piemēram, ja darba devējs aiziet pa skuju taku. Vai valstī valda nodarbinātības krīze. Un vēl veselā čupā gadījumu.

Bet tas, kā darbinieku pārstāv starpnieks mēdz būt interesanti. Pirmkārt, ārpakalpojuma darbinieku bieži vien nedrīkst drāzt kā štata darbinieku. Ārštatnieku drāzt ir atļauts tikai starpniekam. Ārštatniekam nevar piemērot algas samazināšanu vai kaut kādus atksaitījumus. Ārštatnieku nevar tā vienkāši aizsūtīt kaut kur citur. Attiecīgi, ja ir sakarīgs starpnieks, darbiniekam ir labāk un mierīgāk. Viens no mīnusiem - atlaist var vienā setā, bet no cita skatu punkta, tas pat ir labi, izpaliek bezjēdzīgā agonija mēneša garumā.