Šodien bankā nenormāli apbimbājos. Iespējams, ka mana vaina ir tieši tur, ka konstruktīvu kritiku es uztveru labi. Nekonstraktīvu savukārt laižu caur jūtām un b** nobimbājos beigta. Krievus pakārt divreiz! Hiphipurrrā!

Bet neko. Dzīvos tālāk un no rītdienas zem galda turēšu saliekamo beisbolnūju. Vēlviens dienas "jaukais moments" bija ASV vēstniecības rīkotajā pasākumā, kur lielais melnais, svarīgais amerikānis pienāca man klāt un zīmīgi apjautājās par aparātu. Tēloju baltu un pūkainu un mēģināju teikt taisnību. Pilnīgi mēle niezēja izspļaut joku par ūberiekompleksēto mikrofonu-šaujamo.

Un vispār rīts sākās ar dīvaino sapņu turpinājumu. Padevīgi ziņoju, ka kādai no manām blondajām draudzenēm ir blaugznas Juras laikmeta gliemežvāku izmērā. Ih!

Lai jums arī jauks vakars! :*

jau tā neesošo naudu šodien ieguldīju akciju fondā. Nejautājiet, kāpēc. Fonda nosaukums BOND

^_^

Atvēru sviesa cibas logu un kā ar bomi pa galvu, ka pagājusonakt taču bija sapnis! Par cibiņu, kura vecmāmiņai bija dzīvoklis tajā pašā mājā, kur manējai, un no otrā stāva loga viņš varēja redzēt manu dārzu. Es viņu nepazinu, bet, kad viņš izdarīja pašnāvību, uzzināju, ka viņš bijis manī iemīlējies, bet es viņa postus lasījusi cibā to pat nenojaušot.
:D

Aj, nevaru vien nopriecāties par vakardienas virus apsveikumu Vārda dienā. That was the beginning of the day :D
Nakamais rēcīgais posms bija Alessio lielveikalā un tad jau mana māte izpildijās par visiem 200% :D
Dienas noslēgums? Skaipā uzradās pupaina meitene un pieteicās parādīties. Nodošu koordinātas Stīvam. Citādi pēc mūsu eksperimenta ar nabadziņu runā tikai turku vīrišķi :D
On my to do list? Rītdienas raidījums un tad jau Neatkarības svinības. Iekšējais "es" bļauj, ka šā gada 18.novembris būs papurgāts, vienīgais, kas varētu mani glābt - jauka kompānija salūtam vai kaut kad pa dienu. Un vēl es nezinu, vai ir labi vai - slikti, ka Marko aizbrauca tieši pirms svētkiem. It kā gribētos, lai viņš ir šeit, visu redz.. galu galā, man gribas būt ar viņu kopā. No otras puses.. Vai viņš saprastu, vai gribētu saprast, vai es nejustos neērti? Un viņš? Tāpēc tagad būs labi. Gandēšu sev dienu būdama viena pati un salūtu aizsteberēsim noskatīties KOPĀ [:D] ar Giuliu un Alessio. Multikulturālisms un nacionālisms. Vispār par šo visu man kādreiz gribētos parunāt pie kārtīgas gruzīnu sarkanvīna glāzes. Šobrīd, piemēram, sametas sevis žēl, ka nav pašai sava biktstēva, kas pareizā virzienā spētu ātri un nesāpīgi smadzenes izskalot.

pateicos last.fm, pateicos youtube.
Pēdējās naktis esmu Andreas Bocelli ērā. Sāku ar popsīgākajiem gabaliem, bet attapos pusnaktī piebļaujot pilnu māju ar itāļu operas klasiskiem brīnumiem. Tagad klausos Con te partiro simfoniskā orķestra pavadījumā un domāju, kā kauktu, ja pati būtu uz vietas tur, Milānas vai kādā citā gana iespaidīgā, operām par godu celtā namā.
Kauktu es nenormāli. Un tās jums nav šādas tādas skudriņas... tad tevi paņem aiz papēžiem un izgriež ar iekšām uz āru.
Tā bija, kad nacionālajā teātrī gāju uz čigāiem. Tā noteikti būtu, ja Con te partiro dzirdētu dzīvajā. Un bez Sāras Braitmenas! Viņas akcents pat man duras ausīs.
Vēl es varētu mirt aiz sajūsmas kādā simfoniskā orķestra pasākumā, bet uz tādu mani vest droši vien neviens netaisās. Dīvaini, senāk vajadzēja klavieres, no vijolēm man bija nelabi, burtiski. Taču tagad vijole šķiet labākais iespējamais. Nu jā, kopā ar orķestri, protams.
Dīvaina domu ķēde. Aizdomājos līdz visām tām lietām, kas man ne tikai pārdzen skudriņas pār muguru un kaklā liek iestrēgt kamolam, bet diezgan burtiski spiež ārā asaras.
Zirgi konkūra maršrutā, brīvi izejot maršrutu un uz augstākā oksera atmetot pakaļkājas,
Spāņu solis iejādē un viss, kas ir sarežģītāks par manēžas rikšiem un ir izpildīts precīzi.
Vidusskolas izlaidums Kongresu namā,
Artūra istaba ar miljoniem zirgu figūriņu un skyfoger fonā.
Sarkans balts sarkans un visas tam sekojošās nianses.

Tad pretējā frontē ir viss tas, kas bijis jāatdod negribot. Tur kamols kaklā briest jau sen, tikai līdz kaucienam vēl jāpagaida. Gribētu aiziet atpakaļ neskatoties. Partiro. Con te?! ;]

Tik tālu nu būtu. Par maniem darāmajiem darbiem jau no laika gala citi atgādinājuši. Tagad ir sasniegta nākamā pakāpe.
"Nē, ceturtdien netiekamies. Atceries, tev atbrauc Marko!"

A man spēcīga aura. Gandē ne tikai pašas raidījumus, bet velk arī tālāk. Kā izrādās, kolēģis divos raidījumos pēc kārtas atteikumā nosaucis mani, nevis blakus sēdošo skaistuli. Studijas viesi nākamajā reizē: "Nu šoreiz tā Māra būs?!"

ihihih.
Nebūs =|
Un vispār mani te mēģina pierunāt mest pie malas banku lietas un pārvākties uz ziņām. Laikam zvaigznēs ierakstīts, ka nevienā darbā neizturēšu vairāk par pāris mēnešiem. Izņemot rādžu. Tur drīz varētu svinēt divgadjubileju.

>Pasniedzēj, ja pirmais noteikums sargāt savu dzīvību un veselību, tad bomžs obligāti jāelpina?!
>Nu skatieties pēc situācijas, tas tā sarežģīti. Elpiniet tikai tādu cilvēku, ar kuru ikdienā būtu gatavi bučoties.

B**, naudaspumpji!!! <- Tas visu cienītajām un mīlētajām autoskolām! Intensīvais kurss sākās ar informatīvu lekciju, kas ilga 30 min un galvenokārt tikām informēti par nepieciešamajiem tuvākā laika maksājumiem. Tad mūs atlaida, jo "nav jau jēgas skaidrot. Līdz nākamajai reizei varbūt vēl kāds uzradīsies un tad būs jāatkārto.."

Bet vakar pēcpusdienā pirmo reizi mūžā pagriezu atslēgu un iedarbināju mašīnu. Nez vai pieminēšanas vērta ir arī tā daļa, kur nespēju nospiest gāzes pedāli, un, kad nospiedu, no motora tā sabijos, ka vēderā viss sagriezās, no saspringuma iesāpējās galva un izsprāga asaras!? Apbimbāties no tā, ka iedomājos spēkrata potenciālu un bail paliek no domām vien!? Varbūt labi vien bija, ka pirmā reize bija ar mammu-mierinātāju pie sāniem un nevajadzēja šņukstēt uz pleca svešam instruktoram. Pirmajā ātrumā apbraucu pāris aplīšus, bet par otro i domāt negibas. Ātrumu pārslēgšanai patiesībā ir vajadzīgs tāds spēks! No malas izskatās daudz vieglāk. Arī pedāļi nav tik jūtīgi kā gribētos. Nē, mammas mašīnīte jauna un ejoša, vaina ir manī.
Ja tu kādus septiņus gadus esi "regulējis ātrumus" ar gurna izbīdīšanu, pavadas satveršanu, un kājas muskuļa piespiešanu pie sāniem... ja pagriezienam tik vien vajadzējis kā piecus milimetrus pavadas vai labākajā gadījumā stiprāku kājas piespiedienu... Ikdienā pilnīgu atteikšanos no "ātruma kloķa" steka... Nē, jums to nesaprast. Nesaprast, ko nozīmē pāriet uz nedomājošu, aukstu, bīstamu lietu.
Velns, un tas nav kā ar kājām apņemt siltus, pēc siena un staļļa smaržojošus sānus, pēc pāris minūtēm saprast - būs skriešana, staigāšana; uzticēšanās vai pārsteigums. Tā metāla kārba nekustas ritmiski, viņa ir gatava triekties kokā, viņa ar mani nesarunājas un es uz viņu nepaļaujos.


Man tiesības vajag, lai aizbrauktu uz stalli. (posms, kur dabūt mašīnu, pagaidām tiek izlaists)
Un ja kādreiz būs mašīna, tad tā jaukā, kurai nosaukumā ir Colt. Tā lūk.

Un cik reiz tev ir gadījies jau uzrakstītu vēstuli saburzīt un iemest atkritumu grozā? Iziet no īsziņas loga brīdi pirms "send" nospiešanas, pārstraukt zvanu pirms atskanējis gaidīšanas signāls otrā galā? Izdzēst jau uzrakstītu vēstuli kādā visiem zināmā portālā?
Ha. Hahaha.
Mums visiem vajadzētu būt par kripatiņu drosmīgākiem. Pasaule noteikti kļūtu par mierīgāku dzīves vietu nervu šūnām.