pateicos last.fm, pateicos youtube.
Pēdējās naktis esmu Andreas Bocelli ērā. Sāku ar popsīgākajiem gabaliem, bet attapos pusnaktī piebļaujot pilnu māju ar itāļu operas klasiskiem brīnumiem. Tagad klausos Con te partiro simfoniskā orķestra pavadījumā un domāju, kā kauktu, ja pati būtu uz vietas tur, Milānas vai kādā citā gana iespaidīgā, operām par godu celtā namā.
Kauktu es nenormāli. Un tās jums nav šādas tādas skudriņas... tad tevi paņem aiz papēžiem un izgriež ar iekšām uz āru.
Tā bija, kad nacionālajā teātrī gāju uz čigāiem. Tā noteikti būtu, ja Con te partiro dzirdētu dzīvajā. Un bez Sāras Braitmenas! Viņas akcents pat man duras ausīs.
Vēl es varētu mirt aiz sajūsmas kādā simfoniskā orķestra pasākumā, bet uz tādu mani vest droši vien neviens netaisās. Dīvaini, senāk vajadzēja klavieres, no vijolēm man bija nelabi, burtiski. Taču tagad vijole šķiet labākais iespējamais. Nu jā, kopā ar orķestri, protams.
Dīvaina domu ķēde. Aizdomājos līdz visām tām lietām, kas man ne tikai pārdzen skudriņas pār muguru un kaklā liek iestrēgt kamolam, bet diezgan burtiski spiež ārā asaras.
Zirgi konkūra maršrutā, brīvi izejot maršrutu un uz augstākā oksera atmetot pakaļkājas,
Spāņu solis iejādē un viss, kas ir sarežģītāks par manēžas rikšiem un ir izpildīts precīzi.
Vidusskolas izlaidums Kongresu namā,
Artūra istaba ar miljoniem zirgu figūriņu un skyfoger fonā.
Sarkans balts sarkans un visas tam sekojošās nianses.

Tad pretējā frontē ir viss tas, kas bijis jāatdod negribot. Tur kamols kaklā briest jau sen, tikai līdz kaucienam vēl jāpagaida. Gribētu aiziet atpakaļ neskatoties. Partiro. Con te?! ;]