Tagad esmu aizņemta meitene, no nākamās svētdienas sākas intensīvie kursi autoskolā. Nauda noskaitīta, bet pie stūres savā mūžā vēl pat sēdusies neesmu. Šajā sakarā man radušies divi sasāpējuši jautājumi - dalieties lūdzu jebkādā pieredzē par autovadītāju kursiem, kas man būtu jāpatur prātā (no sērijas - kā tas vispār notiek ar pilnīgiem nemākuļiem?!) un otrais... vai nezinat kādu, kam mājās būtu aizķērusies un aizdodama maģiskā zilā apmācības grāmata?

Iepriekš jau paldies ;]

Vai tu LR1 ēterā liktu Lacuna Coil - To live is to hide

Tātad. Man acu priekšā ir vīzija, kādu mājalapu vajadzētu taisīt. Ar blogiem un visādiem prikoliem, bet man, protams, nav ne mazāko tehnisko iemaņu, lai to paveiktu. Ja kādam no jums arī gribas spēlēties ar mediju konverģenci (cerams ka preizi uzrakstīju :D) tad atsitiet meilu.

Vakar svinīgi atgriezos mājās. Un biju šokā, cik netipiski kārtīgi tur izskatījās. Ātri visu savandīju un kļuva ātkal mājīgi :] Bet ir kāda sāpe, kas dziļi sirdī smeldz. Puķes.
Nekad senāk man nekas nav audzis, bet šajā dzīvoklī aug un vienlaicīgi rada mānīgu priekšstatu par manu dārznieces talantu. Bet kāda ir patiesība!? Patiesība man kož acī, kad jau otro reizi pēc trīsnedēļu prombūtnes atgriežos mājās un secinu - puķes aug labāk, kad par tām rūpējas visi citi, tikai ne es. Brālēns pat iekabinājis domenique, jo timiāns burtiski veļas pār palodzi, efeja tik gara, ka jāatsien, gulbja dziesma liela un zied... un orhirejas laikam piesūcinātas ar līmi, jo zied jau trešo mēnesi pēc kārtas. Kā būs? Tagad, kopā ar mani, daziedēs tuvākajās dienās droši vien.

Šodien biju laukos svinēt vecmāmiņas Vārda dienu. Kamēr gaidīju radus ierodamies, skatījos atkārtojumu Latvijas Princesei (vai kā nu viņu sauca). Lieki teikt, ka redzētais satrieca. Štrunts par Latvijas čiksu zemo pašcieņu, kas ļāva piedalīties tādā balagānā, taču vieslielāko kaunināšanu pelnījis mūsu tā sauktais princis. No pirmā acu skatiena skaidrs, ka spiežam mēs uz Holivudas cienīgu ārieni, ne uz reālu vērtēšanu. (Kaut gan pārraides nosaukums sākumā bija gana daudzsološs). Tomēr beigās viņš meiteni 'atskaitīja' ar tekstu (precīzi nenocitēšu, bet): Viņa ir no bērnunama, redziet. Tas neļauj citu meiteņu sabiedrībā atraisīties. Rada mazliet vulgāru iespaidu.

Viens ir pateikt "mums nav kontakta" vai "pārāk klusa, lai iepazītu", pavisam cits - cilvēkam pārmest ko tādu kā bērnību divpadsmitgultu istabā ar aukstām flīzēm un vienaldzīgām audzinātājām. Pārpildītie bērnunami ir viena no lielākajām Latvijas problēmām, manuprāt. Fakts, ka arī līdzcilvēkiem tevi nevajag. Vajag svešiem ārzemniekiem un gādīgām nevalstiskajām organizācijām, nevis savējiem. Un protams, visefektīgāk, kad to atgādina kāds no 'līdzcilvēkiem', no 'savējiem'.


Neviens no mums nav pelnījis būt kritizēts pēc cilvēkiem, kuru klātbūtni vai pretēji - prombūtni mēs nespējam ietekmēt. Pēc apstākļiem, kurus pirms mūsu dzimšanas ir definējis kāds cits. Un neba par vulgaritātes esamību vai neesamību spriest šovā, kur meitenēm ļauj sapucēties un tad iemet tiešā nozīmē - sūdu bedrē. Esmu šokā. Cilvēki pārsteidz mani arvien biežāk. Bet es ticu pelnrušķītes stāstam, es ticu cilvēkiem, kuri pašu rokām sasniedz daudz, nevis gaida, kad ģimene vai kāds cits labvēlis pabakstīs, vai ne Valdi?! Jā, tu esi pelnījis uz sejas pielīmētu rozīni un strīpainas zeķubikses. Pat tas tavu skatu nespētu padarīt vēl mākslīgāku, taču nedaudz atbilstošāks rokoko laika princim gan tu būtu.

Žēl, man tu tiešām senāk patiki. Un tagad nepatīc tik ļoti.

Ēdot savu mozzarella's omleti ar svaigiem tomātiem, klausījos LR1, kur nabaga Ansis ar divām dāmītēm vadīja 'sēņu stundu'. Nepagāja ne piecas min, kad radio tika izslēgts.

Pēc divām mamma atkal ieslēdza un tā mēs karojām par domu skaidrību un latvieša mītisko pasauli. Jo svarīgi piemetināt, ka pret Ansi vai viņa kompanjonēm man nemazāko pretenziju, pat ja viņi meklē sēnes ēterā. Bet, tā kā LR1 vīsžēlīgi atvēl ēteru visām tantiņām un onkolīšiem, kuriem nav slinkums šokēt Latvijas mūsdienīgos prātus, tad nu vienīgais komentārs, kas vēlās pār manām lūpām, jau kārtējo reizi radio izslēdzot, bija: Paldiesdievam, šito netulko angliski un netranslē ārzemniekiem.

Viens ir sēnes ēst (gastranomisku vai ekonomisku iemeslu dēļ - vienalga.)

Otrs ir sēnes dievināt, uzrunāt, mīlēt, glaudīt, apsegt, sarunāties. Sic!

Tomēr jauki, ka mans traumētais prāts pēc brokastīm taisnā taciņā devās pie Ādolfa, lai ielūkotos db.lv. Šā rīta latvieša prieks un laime ir rasts par Poļu ceļu infrastruktūru. Prieks un laime, ka neesam mēs vienīgā dīvaiņu tauta. :]

Gribējās ierakstīt, bet labāk tikai pasmaidīšu.
Un aicinu jūs smaidīt bariņā:
:]
Lūk, tā!

Un vēl man šķiet, ka šis būt kapitālākais rudens ever. Ar zirgu izjādēm un karstām šokolādēm. Bet pie tā es vēl strādāju.

Vakar biju brāļa draudzenes māsas dēla 3 gadu dzimšanas dienā un klausījos Gumi bear.
Šodien aizgulējos un sajaucu rīta ar vakara maiņu. Protams, darbā vajadzēja būt no rīta.

Līdz pilnai laimībai vēl mazliet jāpamācās:
1)necepties
2)pateikt "nē"

Nez vai ir kāds vēl efektīvāks līdzeklis laulības saglābšanai kā hipotekārais kredīts uz 45 gadiem?
Man tā noteikti būtu. Mati stāvus saceļas, domājot par šīm vienkāršo cilvēku problēmām.
Tātad, nekad neprecēties un nekad neņemt hipotekāros kredītus.

Kājas slapjas, mati sapūkojušies, drēbes smird pēc mīkstinātāja un vispār. Ir pirmdiena.
Šodienas to do listē - sadot visiem Doma laukumā, atrast kādu TV, lai noskatītos Gruzijas filmu un vakarā mazlietiņ pastrādāt.
Šīs nedēļas to do listē - izvākties. Arrivederci mana mierīgā dzīve :D