Viss mans nelabums kā ar roku noņemts. Iegāju draugiem.lv un tagad vaigi sārti no dusmām. Velns, es vairāk kā gadu kurinu sevī naidu pret konkrētu klasesbiedru, ar kuru sakasijāmies braucot mājās no Sedas purva. Velns, tas tiešām bija vairāk kā pirms gada. Esmu sev simts režu nozvērējusies nakamajā tikšanās reizē izkauties kā minimums. Nerunāt. Ar dzelzs skatienu blenzt cauri tukšumā. Velns. Un viņš tagad ņem un atraksta nenormāli jauku vēstuli tā, it kā nekas nebūtu bijis, it kā es nemaz nebūtu dusmīga un nealgtu atriebes, velns! Velnsvelns, un es atbildēju tādā pat garā! Rakstura vājums, Velns! Vienvirziena komunikācija, velns! Neinteraktīva atgriezeniskā saite! Par daudz kanālu. Troksnis. Velns.

Astoņos lidmašīna, septiņos gribu būt lidostā. Līdz tam darbs, simts nepadarītas lietas un skriešana pēc kofera. Man atkal ir nelabi, vēderā griežas un ēst vairs negribas. Vakar ar Martuku taisījām kapitālāko pasēdēšanu. Un secināju, ka ir nenormāli izdevīgi, ka ir man tāda draudzene, tik nenormāli līdzīga man. Kad liekas, ka jūdzos un jābrauc uz Aptiekas ielu, mēs iedzeram karstvīnu un izrādās, ka ir vismaz viens cilvēks tikpat jucis un nenormāls kā es. Tas rada drošību, ka vecumdienās vistaskājas mājas virtuvē ar melno kaķi pie sāna es nejutīšos vientuļa. Mēs esam vismaz divas tādas.
Un vēl - mēs abas baidāmies, bet daram to katra pa savam. Manas bailes ir šīs te un visas pārējās, kas iedzen stingumu asinīs. Viņas bailes viņu pilnveido un grūž tiekties uz vislabāko. 11.janvārī viņa kāpj lidojošajā putnā un atvadās uz veseliem 3 mēnešiem. Viesizrādes četrās dažādās Francijas pilsētās, afišas jau nodrukātas. Pirmā aktieru sarakstā viņa ir dēļ alfabētiskās secības. PA-GAI-DĀM. Vēlāk būs citi iemesli, es zinu.

Rakājos pa atvilktnēm, meklēdama ārsta recepti un uzgāju visādus krāmus, tostarp aploksni ar skaisti uzrakstītu vārdu "Māra". Nezinu, kurš rakstīja uz aploksnes, kurš iekšpusē, bet pati rakstīšana bija pirms žetonu vakara vidusskolā. Droši vien salkana paštīksmināšanās, bet man tiešām patīk tas, kas rakstīts tur iekšā. Tikai mazlietiņ neticās, ka to tiešām rakstīja 25 dažādi klasesbiedri. Drīzāk gribas domāt, ka kāds, pirms došanas man, īsto eksemplāru iznīcinājis un sarakstījis iekšā cukuru un medu. Bet virus tasinība vien ir - labāka laika un labāku cilvēku par vidusskolā sastaptajiem tādā koncentrācijā kā toreiz vairs nebūs nekad.
Kulaks uz acs visiem komplimentiem un atzinumiem, ka ķīmija nav mana stiprā puse, ir šis: ".. meitene ar dzelzs nerviem, jo izturēt un pie tam smieties par skolotājas Jeromānes pilnīgi neadekvātajiem jokiem ne katrs ir spējīgs" muhaha :D Gribu atpakaļ tās šausmas :D

Katru reizi, kad klausos šo un citus līdzīgos māksliniekus, jūtos kā nodevēja. Bet last.fm ne tikai piedāvā mūziciņu, bet arī additional info, piemēram, to, ka mākslinieks tūrē šobrīd.. Rimini, Florence, Milāna.. Pilsētas akurāt pa ceļam. Lai kā man gribētos aizmirsties šajā dolce vita melno skropstu plivināšānā, zinu, ka blakus būs kāds, kas no šī salkanuma atturēs.
Haha. Un pats brauks pret saulrietu Cesena Antique rajonā un dziedās bērnības šūpuļdziesmas. Un nesakiet, ka mēs, latvieši, esam vienīgā dziedātājtauta, ihih.

Sveiks, Cibiņ!

Pēdējās dienas jūtos, kā pasaules nepieņemta, riju šeibas un domāju, ar ko šis drausmīgais laiks beigsies. Aizkūlos pat līdz Alfai, bet konkrētais sociums mani nobiedēja - tālāk par aptieku i negāju, pacēlu cepuri un atvadījos līdz kādai nākamajai dienai. Šopingam nav noskaņojuma, Ziemassvēkiem nav noskaņojuma. Kaut kā izmisīgi pietrūkst un pa galvu maisās nepareizās domas.
Piemēram, par to, kādi mēs, latvieši, izskatāmies pārējiem un cik daudz tādiem ārējiem faktoriem vajadzētu ietekmēt mūsu domas un darbus. Atsauce uz pēdējo sarunu ar Džūliju un Eduardu. Tas, kā viņa kaut kādu papīriņu dzenāja pa galdu, pacēla acis un sāka: "Meitenes, es jums kaut ko pateikšu..." un tad tev nākas dzirdēt patiesību, par to, cik vienaldzīgi, noslēgti un citiem dīvaini mēs šķietam. Un tad vēl tā godīgi sev atbildēt, vai tiešām ir tik traki ar to krīzi un korumpētību. Vellsarārā! Kāpēc es vairs nevaru ārzemniekiem lepni paceltu galvu teikt - esmu latviete. No Latvijas tur Baltijas jūras krastā. Sava unikalitāte laikam būs jāmeklē kādā garīgākā plauktā par ikdienu un tirgus ekonomiku.
Bet, tas, ka citi eiropieši nespēj saprast mūsu inflācijas un citus rādītājus, nav nekāds jaunums. Vēl mazlietiņ trakāk ir tas, ka mēs arī viens otru lāga nesaprotam. Šodien radagabalam pateicu maģisko frāzi, pēc kuras pati apbimbājos. Jā, bet tūlīt, tūlīt jau pēdējais pusgads augstskolā un tad LU Aula un diploms kabatā. Un tad man gribas braukt prom. un, lūk, arī aktuālie jautājumi: kā svešā valstī atrast nodarbošanos, ja valodu nezinu!? Brīvprātīgais darbs?! Un paralēli sapelnīt studiju maksu maģistram!? Un kādam maģistram un kur?!
Eh, šogad man būs daudz "jaunā gada apņemšanos" ;]

Kad es eju cauri check-in vārtiem ar nelielu rokas somiņu, kurā iekšā ir nagu vīle, mans deguns sāk signalizēt kā avārijas gaismas un uz pieres parādās sarkans caps-lock ALARM.
Kad Marko stiepj cauri savu pārbāsto maksimāli pieļaujamo (praktiski vairs nepieļaujamo) rokasbagāžas koferi ar bumbas veidolā sasaiņotu fodjū trauku un četrām asām harpūnām/dakšām, lidostas darbinieks tikai apjautājas, kas tas par spridzekļ-veida priekšmetu. Tad Marko to izsaiņo un saka: Tā_ir_manas_draudzenes_dāvana_fondjū_trauks, kurā_var_kausēt_šokolādi_un_uz_dakšām_uzdutros_augļus_mērcēt_karstajā_šokolādē. Zini,patiesībā_nenormāli_garšīgi,redzi...!

Viņš vārtiem varētu cauri dabūt aizdedzinātu dinamītu, par to vairs nav šaubu. Pēdējais, ko redzēju, bija uz augšu izstiepts kreisās rokas īkšķis. Nav taisnības pasaulē.

Sievietes beidzot precas aiz mīlestības, nevis aprēķina.

(c) Bizness un Baltija

The young Bocelli also suffered from poor eyesight, having been born with congenital glaucoma, and a soccer accident rendered him completely blind at the age of 12.

Šī nācija ir neizprotama un neizskaidrojama. Faktam, ka gandrīz akls zēns spēlē futbolu tā, ka iedzīvojas traumā, kuras sekas ir ne vairāk un ne mazkāk kā pilnīgs aklums, izskaidrojumu rast es sev vienkārši nespēju.

Paņem jebkuru Itālijas iedzīvotāju un agrāk vai vēlāk tu dzirdēsi kāda pavisam īpaša momenta aptrakstu:

"Toreiz, kad kursttēvs man uztāvijāja pirmo Inter cepurīti"
"Uz šī pieminekļa es biju uzkāpis, kad mēs vinnējām čepmionātā"
"Tā es neesmu taurējis, kopš uzvaras derbijā"
"Man ir ļoti vājas potītes. Bet es neatteikšos no futbola"
"Ir tikai divas lietas, ko es šeit mīlu: futbols un kalni"

Sic!

Pēdējās divas dienas man jau šķita, ka tapšu atlaista. Beigās viņi tomēr pieņēma pareizo lēmumu - mainīt procedūras un iekšējos noteikumus. A es? Es jūtos kruta. (pārtī)

Agrs rīts. Ārā vēl tumšs un tumši arī pārējo kolēģu kabineti. Front ofisā esmu viena. Pēkšņi kondicioniera vienmuļo dūkšanu pārtrauc automātisko durvju motors un bankā ienāk liela auguma plecīgs vīrs ādas mētelī. "Labdien." "Labdien," atbildu un apjautājos, kā palīdzēt. Viņš neatbild, apstaigā stendus, izpēta valūtas cenas un, skatoties uz tumšajiem kolēģu kabinetiem, jautā: "Kur ir jūsu apsargs?"
Sārtums man vaigos, metas jau karsti. Rokas trīc un cits nekas neatliek, kā atbildēt: "Mums nav apsarga." Tagad viņa skatiens vairs neklaiņo pa telpas iekārtojumu, bet atduras tieši man acīs. "Par naudu es neuztraucos. Bet... janukādsgribnozagtjūs??!? Muhahaha Gribu atvērt kontu...[]"

B**, jūs **** ***** ********!