I don't fucking need this life. Vakar vakarā kanālmalā pie Valdemāra ielas redzēju bebru. Biju skaidra kā diena, bet viņš laikam kaut ko sapīpējies, tā vietā, lai no manis pabaidītos, nāca pretī un apstājās divu metru attālumā. Apsvēru domu par traku bebru- maniaku, kurš sēž tur pusotru gadu un gaida, kad atkal no Vecrīgas iešu pie vecākiem. [Jā, tagad eju, jo esmu pārvākusies atpakaļ]. Bet izrādījās, ka viņam vajadzēja sarkanos apstādījumkrūmus. Samizoja normālu slotiņu un ievilka kanālā. Ne mašīnu troksnis, ne mani skaļie saucieni telefonā viņu neizbiedēja. Ja kaut kur kaut kas aizdambējas, ziniet, ka zem Valdemāra ielas mīt viens ārkārtīgi omulīgs slapjš radījums.

Ir reizes, kad es jūtos mazliet ķerta tikai par to vien, ko redzu (pamanu) sev apkārt. Un tā domāja arī vismaz divdesmit Valdemāra ielas gājēji vakardien. Jo meitene aiz tilta margām ar depresīvi pilnu Rimi maisiņu un nāvējošu McDonalds bulku rokās viņiem izskatījās kā nolemta pašnāvniece. Stāvēja un uz mani skatījās, bet tikai tad, kad aizskrēju uz gandrīz nokavētu tramvaju, paši nodūra acis, lai paskatītos[pamanītu]. Lohi.

Un tad vēl aizvakar piecpadsmit minūtes bimbāju, jo kanālā pie Ekonomikas fakultātes pamanīju pīli ar vienu kāju. Bimbāju tāpēc, ka viņa tā balansēja un gāzelējās, krita uz knābja un atkal cēlās gaisā, lēca uz vienas kājas, bet, kad netika līdzi pārējām, mēģināja celties gaisā. Nevienā cilvēkā laikam neesmu redzējusi tādu motivāciju izdzīvot.

Un rīt es vecajam muļķim Kleckinam rakstīšu garu un dusmīgu recenziju par Aitu kautuves filmu. Noiešu gar pīli kanālmalā un uzrakstīšu. Punkts.

Ak dies, par mani jau tagad klīst leģendas kā piesaistu trakos un vājprātīgos (arī naudīgos), taču šitais nu vienkārši ir ģeniāls! Viņš atnāca un sāka runāt par Šveices naudu. Nu es uzķēros - runāju līdzi. Tad šamais stāstīja, ka bijis Šveices Alpos slēpot. Nu es pavilkos. Tad viņš stāstīja, ka dārgi, bet tad, ka štrunts jau ir.
Tad viņš saprata, ka atcerās manu balsi no telefona zvaniem. Tad viņš izprašņāja par visiem piedāvātajiem produktiem. Kad viss bija noformēts, iedevu bankas koordinātas savas vizītkartes veidolā. Viņš paņēma, apskatīja, apošņāja un secināja, ka nav gana laba: "Uz šīs vizītkartes nav jūsu mobīlā?!" Skatās, skatās un mob nr kā neparādās, tā neparādās. "Nāks vasara, moču izbraucieni, bet nebūs, ko uzaicināt kompānijā" (Lieki piebilst par manām attiecībām ar močiem)
"Kādas jums attiecības ar močiem?"
"Labas"
"Ja tiešām labas? esat kādreiz braukusi? Tiešām? Ar kādiem"
"Čoperiem"
"Woow. pilnā ekipējumā? Nu es domāju - ādās un tā"
"Nē"
"Nu tad jāgaida vasara, man arī tāds mocītis.. čoperveidīgs"
"Hm."
"Labi."
"Jā, tad tas pagaidām viss."
"Viss ja? Nu labi. Tad uz redzēšanos"

VELLOS es bankā strādāju, bankā! Ja!?
psc. respekta nekāda.

Apskatīju ex ex klasesbiedra galeriju ar siltām zemēm un saules stariem pavisam citā lenķī pret zemi. Un tad pēkšņi sajutu to smaržu, kāda bija sen sen februāra beigās izkāpjot pirmo reizi Zābakvalsts salā. Man tā gaisa vajag nedaudz vairāk. :(

Šodien pie biju pie ārstes, kuru izvēlējos tikai dēļ viņas gadiem, pieredzes un ieņemamā amata, jo viss komplekts radīja iespaidu, ka šī noteikti būs kompetentāka par iepriekšējo. Taču, kas mani pārsteidza, bija nenormāli laipnā attieksme pirms pārbaudes, bet briesmīgā pēc pārbaudes, izdarot ar analīzēm neapstiprinātu, vissliktāko diagnozi. Sašutumā par savām dienas gaitām pastāstīju Marko, kurš tieši atradās pie Batistas. Un Batista kā sirds un asinsvadu ķirurgs sniedza asu komentāru, ka pat Itālijā šāds ārsts izpelnītos nekavējošu tiesasprāvu.

Šis precedents man liek domāt, ka vārbūt es neesmu staigājoša nelaimju čupa, bet problēma iespējams ir kaut kur citur.

Katrā gadījumā esmu šokā. Tā vien liekas, ka šī zeme ir domāta staltajiem, blondajiem āriešiem, bet visi, kuriem ir kaut mazākā problēma ir slikti un no acīm aizvācami. :/

Šonakt cibā viedokļu dažādības buķete tāda, ka prieks. Kaut tikpat aktīvi mēs būtu vēlēšanās un referendumos. Nevis citus nosodīt, bet pacelt pakaļas un kaut vai no malas paskatīties uz tiem, kas tur Doma laukumā bija. Uzskrūvēti jaunieši, nekustīgi kropļi un klusi pesnionāri, krievi un latvieši.
Daļai no viņiem nav ne mācību iestādes, ne darba uz kurieni iet. Mājās siltuma un interneta pieslēguma ar profilu sviesta cibā.
Ne tik liels prieks bija skatīties uz lidojošiem akmeņiem, kā, vienai gaidot tramvaju, dzirdēt četru jauniešu sarunu. Trīs bija atbraukuši no laukiem un cetutais no Vecrīgas nāca viens pats. Trijniekam bija arī kaut kāds plakāts uzmeistarots un tad visi četratā viņi, gaidot tramvaju, apmainījās ar domām un motīviem. Lauku puiši bija plānojuši pabeigt skolu un rudenī pārvakties uz Rīgu un stāties universitātē. Taču pēdejo mēnešu situācija parādījusi, ka vienīgais brauciens šogad būs līdz piketam un atpakaļ. Jo nekur tuvējā apkaimē nav darba un par līdzekļiem izdzīvošanai un mācībām nav pat ko domāt.
Atļaušos atgādināt, ka laiks, kad varējām lepni skandināt, galvenais ir censties un darbs vienmēr atradīsies, ir garām. Tāpēc mani šokē joprojām lielas sabiedrības daļas miegainums un apātija pat tad, kad mēsli jau burtiski smeļas mutē. Tas tikai vēlreiz apstiprina vienu no mūsu nācijas spilgtākajām īpašībām - par otru nelikties ne zinis, kamēr pašam vēl pamats kaut vai ļodzigs, bet ir zem kājām. Un pārsteidz mani jūsu izvēle but pilsoniski pasīviem un maksimums aiziet vienotā pulkā izdziedāties. Salīdzinot ar citām Eiropas nācijām, to problēmām un izraisītām nekārtībām, mēs tiešām esam mīkstmiešu tauta, kuras drosmīgo un taisno genofonds miris kādā no abiem pasaules kariem. Jūs sakāt "pūļa efekts"?! Nevaru iedomāies skatu, kā viens otru nesapurinājuši un pieklājīgu devu adrenalīna asinīs nesajutuši, piemēram, Latviešu strēlnieki uz frontes līniju būtu devušies pa vienam un klusu pie sevis skandējot "Mieru, tikai mieru. Vēsu prātu un es to varu." Protams, ka pūļa efekts! Mēs taču esam sociāli dzīvnieki!
Kāpēc dauzīja policistu mašīnas, ja viņi taču nepiekā nav vainīgi?! Iespējams, tāpēc, ka aiz viņu mugurām slēpjas cilvēki, kuri piedzīvojuši ne vienu vien trekno gadu un par savu neizdarību joprojām nav gatavi atbildēt sabiedrības priekšā. Ja es būtu agresīvistu pūlī, protrams, labprātāk preferētu lēkāt pa Kalvīša vai Slaktera mašīnu, nevis purināt nabaga policistu rindas. :))

Aizvakar Marko paziņoju "superīgo" ziņu, ka laikā, kad vairumu darbinieku atlaiž un mani nē, iespējams pašai būs jāiet prom.
Vakar beidzot biju gatava šo tēmu arī apspriest.
Tātad
- nav darba, jānovelk līdz jūnija beigām, jānosvin Jāņi un ar Marko 30.06. jāpaceļ cepure un jādodas prom. Ir darbs - vēl pāris mēnešus ilgāk var šeit uzturēties.

Sliktākā varianta izdzīvošanas plāns ir šāds: No Maurizio īrēšu zemi, audzēšu dārzeņus, kurus rudenī pārdošu Marko :D

I HATE THIS WORLD!!!

Pēc šī rīta sarunas domās esmu jau prom.

Kad tu saki, ka radus neizvēlās, es vēlos, lai tas tiktu attiecināts arī uz mani, nevis tikai prasīts.
Kad tu saki, ka priecājies par otru, es vēlētos, lai vismaz kādreiz tu priecātos arī par mani.
Kad tu prasi, kā es tā varu, man atliek pajautāt, kāpēc jūs tā varat.
Tu mini piemēru, es - divus.
... un tā tas var turpināties nebeidzami.

Pirms māciet bērniem taisnīgumu, padomājiet trīsreiz.

Es esmu vājprātā laimīga!

Shodien pirmo dienu sapratu, ka driiz jau jaabrauc maajaas. Saak kljuut mazliet skumiigi, bet mees ciinamies. Par pashu ciinju mazliet vairaak ( Te )

Laimigu jauno gadu Jums, Cibinji!
Shoriit pamodos no diezgan pabriesmiiga trokshnja. Izklausiijaas it kaa viesniicai garaam brauktu ledlauzhi un nebija nemaz taalu no patiesiibas - Ferraraa shodien peec triis gadu paartraukuma uzsnidzis sniegs. Uzsnidzis bija, kameer veel guleeju, bet izskataas, ka notureesies arii aizmiegot. Prasiiju Marko, kaapeec neviens to sniegu netiira, un izraadaas, ka netiira, jo visi paarliecinaati, ka tuuliit pat nokusiis un nav jeegas iespingt. Taapeec visu dienu vazaajos pa slapju shljuru un tieku appikota ar meereniem ledus gabaliem. Marko uzskata, ka esmu sveetaa uz shejieni dabuunot sniegu. Man atkal liekas, ka esmu nolaadeeta.. te nu bija vidusjuuras klimats.
Un veel diivaini, ka mums sveetku saluuts izpauzhas kaa uguns pilis maakonjos, buchinjas, sirsninjas, zvaigzhnju puteklji un veel daudz kas cits, ko iespeejams radiit no liesminjaam un uguntinjaam. Itaalji neiespringst radiishanas priekam un sveetku saluutu veido kaa centraalaa kultuuras piemineklja - pils - sviniigu nokurinaashanu.
'Jums buus sveetku saluuts?'
'Gandriiz. Mees sviniigi nodedzinasim pili.'
Riitdienas plaanos apskatiit, kas no pils palicis paari, aizshaut liidz Bolonjai un noshlodereet tur visu dienu, lai peec tam dotos uz Cesenu. Shodienas lielais piedziivojums bija pusdienas pie teeva vecaakiem, kas praktiski neatshkjiiraas no ieprieksheejaa gada - ne es, ne vinji neesam uzlabojushi savas sveshvalodu zinaashanas, taapeec vienpuseejaa komunikaacija aprobezhojas ar 'ciao bella' buchaashanos un vaigu pluukaashanu. Kaa teica lidmashiina iepazitaa meitene - sanaak kartiiga atpuuta! Nav jaakoncentreejas, jaasaprot, jaadomaa, jaaatbild...
Bet tagad gan mazliet atpuutas, lai pietiek sveeka veel shiivakara programmai, ciao!