Ak dies, par mani jau tagad klīst leģendas kā piesaistu trakos un vājprātīgos (arī naudīgos), taču šitais nu vienkārši ir ģeniāls! Viņš atnāca un sāka runāt par Šveices naudu. Nu es uzķēros - runāju līdzi. Tad šamais stāstīja, ka bijis Šveices Alpos slēpot. Nu es pavilkos. Tad viņš stāstīja, ka dārgi, bet tad, ka štrunts jau ir.
Tad viņš saprata, ka atcerās manu balsi no telefona zvaniem. Tad viņš izprašņāja par visiem piedāvātajiem produktiem. Kad viss bija noformēts, iedevu bankas koordinātas savas vizītkartes veidolā. Viņš paņēma, apskatīja, apošņāja un secināja, ka nav gana laba: "Uz šīs vizītkartes nav jūsu mobīlā?!" Skatās, skatās un mob nr kā neparādās, tā neparādās. "Nāks vasara, moču izbraucieni, bet nebūs, ko uzaicināt kompānijā" (Lieki piebilst par manām attiecībām ar močiem)
"Kādas jums attiecības ar močiem?"
"Labas"
"Ja tiešām labas? esat kādreiz braukusi? Tiešām? Ar kādiem"
"Čoperiem"
"Woow. pilnā ekipējumā? Nu es domāju - ādās un tā"
"Nē"
"Nu tad jāgaida vasara, man arī tāds mocītis.. čoperveidīgs"
"Hm."
"Labi."
"Jā, tad tas pagaidām viss."
"Viss ja? Nu labi. Tad uz redzēšanos"

VELLOS es bankā strādāju, bankā! Ja!?
psc. respekta nekāda.