esmu nenormāli dusmīga un nezinu, ko darīt. Šausmīgi gribas uzrakstīt "patiesības vēstuli" un neturēt sevī visas tās dusmas un aizvainojumu. Tajā pašā laikā mēs kasāmies bezmaz katru vakaru un šis fakts mani nostāda dilemmas priekšā: patiesība vai mīļais miers?!
Un jāizlemj ātri, jo dusmas drīz pāries un tad aizmirsīsies arī spilgtie epiteti.

Doma tāda. Ja man būtu kaut mazākā iespēja sevis izvēlētajā sfērā sasniegt kaut ko vērā ņemamu, es nekad nebrauktu prom.
Tā būtu teorija, kuru pielietojot praksei, varu pateikt, ka trīs gadi un daudz dažādi līdzekļi.. tas viss tagad ir kaķim zem astes.
Idejas tālākiem pētījumiem. Pašreizējā situācija ir sliktāka, kā tā pirms trim gadiem.
Kopsavilkums. Sūds ir ķēris ventilatoru.

Patiess mierinājums. Edvarda Kolinsa aktieri dzīvē man nepatīk.

Bakalaurs man griežas gandrīz tikai un vienīgi ap semiotiku pašlaik. Un es līdz ar to griežos ap semiotikas plauktu bibliotēkā. Tālāk kā izkonspektēt trīs nodaļas no vizuālās komunikācijas rokasgrāmatas tikusi neesmu. Toties kopš tēmas apstiprināšanas un kopš semiotikas plaukta atklāšanas vienmēr kāru aci noskatos uz U.Eko grāmatu "Neglītuma vēsture". Ir kādi trīs viņa darbi, kas man nepieciešami bakalauram, taču neglītuma vēsture vienīgā, kuru tā kārtīgi gribējies apskatīt. Šodien atklājās ka šito lielo vērtību bibliotēka dod uz mājām un tā kā ārā gaidīja mašīna, tad līdz ar citiem ķieģeļiem paņēmu arī šo. Tagad šķirstu un priecājos par faktu, ka pasaulē ir tādi gudri cilvēki. pagaidām gan nekā par vampīriem un vilkačiem *blush*

Vakarnakt dabeidzu "New moon". Tagad tukšuma sajūta. Nez man ļautu nesākto bakalaura tēmu nomainīt vēlreiz uz "Jauniešu vērtīborientācija. Grāmatu Twilight un New moon piemērs"? Bet kas var būt vēl ļaunāk, kā būt atkarīgai no kāda bestsellera un pašai to aktīvi kritizēt. Pašiznīcināšanās sindroms.
Toties tagad reāli gribas aizbraukt uz Wašingtonas štatu aplūkot mūžam zaļos mežus. Un iespējams vajadzētu brīdināt brālēnu par auglīgo vidi vampīriem un vilkačiem :D

Vecāki teica, ka šogad skolā salidojums.
A man nekādu patīkamo emociju, vēderā viss sagriežas un metas nelaba trauksme. Viens ir gremdēties vidusskolas atmiņās, kur viss sliktais aizmirsies un rādās tikai silti pasteļtoņi. Pavisam cita lieta būs satikt tos visus F nākotnes zinātniekus un sākt neizbēgamo samērīšanos. Inesīte kā nojauzdama paspēja laikā uz ārzemēm notīties. A ko man darīt!? Nemaz domāt negribas par "A mana kleita skaistāka" "Mana izglītība augstāka" "Savukārt es pelnu vairāk" sarunām. Un sakiet, ko gribat, bet tā būs. Mammas un tēta klases audzinātāja pagājušajā salidojumā piegāja pie viņu galda, noelsās ~Nu te taču nekā no jums nav. Iešu pasēdēt pie Godmaņa galda.~ un aizgāja. Bet maniem pusbeigtajiem nerviem visu šito toč nevajag. Davaj satiekamies Vecrīgā un neformālā gaisotnē iedzeram tēju? :[

"Twilight" latviski mazliet vairāk nekā diena. Slikts rādītājs pat ar attaisnojumu, ka pa vidam pilnīgi mainīju istabas iekārtojumu. Iekārtošanas darbi tagad tiek veikti statistiski katru otro dienu. Taču pie tagadējās kārtības tagad pieturēšos tīri racionālu iemeslu dēļ. Lai pārstumtu galdu uz istabas pretējo stūri bija vajadzīgi ne vairāk un ne mazāk kā četri cilvēki. Toties, runājot par grāmatu, apbrīnojami, ka arī uz 21.gs e-atkarīgajiem bestselleri darbojas tikpat labi, kā senāk. Izrāvu grāmatu ar vieglu smaidu uz lūpām, domās pārcilājot dažādas domas sākot ar "vī, es arī grubu būt vammmpīrz" un beidzot ar sīkismalku vīriešu psihoanalīzi. Vienvārdsakot, gana laba literatūra, lai, nezaudējot stāsta pavedienu, atlicinātu domu daļu arī paralēlām domām. Nice. Tagad gan gribētos redzēt kā es raušu Senekas "Vēstules par ētiku" ar tikpat lielu sparu, ihih.

Vispār sēdēt tajā pašā istabā, kur pirms pusotra gada, un bez darba ir diezgan liela regresija.

Daru neko, lasu grāmatu, klausos mūziku, braucu ar mašīnu. Cenšos nedomāt. Tas viss saucas "darbs ar sevi". Mācos nedusmoties un nestresot, būt jauka un atsaucīga. Gribu, lai pirmās divas raksturīgās īpašības nomaina divas pēdējās neraksturīgās.

Novilku visu iespējamo Bocelli no fonotēkas un Chiara mani šobrīd tur pie tējas tases un neļauj skriet uz braukšanu. Vēl viena pasaules netaisnība, proti, Bocelli 5.septembrī būs Rīgā. Nopirkšu mammai biļetes, lai sirds mierīga. Pati joprojām ceru uz Toskānas open stage vai Milānas operu kā minimums :) A kas man, aiz manis zvaigznes, sapņot mums visiem ļauts.
Ir tā dīvaini. Vakar runājām par manu motivāciju un iemesliem. Saskrēja asara acēs, pirmais, ko darīšu tur, aiziešu pie ārstiem. Raganu medības Rīgas slimnīcās mani ir izsmēlušas. Naivi, bet fakts, ka tā zāle tur vienmēr zaļāka utt. Reizi vai divās saņemu garu vēstuli ar fotogrāfijām, gleznu skicēm, CD no Venēcijas. Garšoju turienes gumijnieku garšu, klausos turienes klusumā un vientulībā. Un vienmēr domāju, ka raksta man tikai tie, kuriem tur neklapē. Domāju, ka labās ziņas līdz manim vienkārši nenonāk. Kad man ir labi, nesēžu un nedrukāju A4 formāta vēstles. Drukāju, kad traukam līst pāri malām. Tāpēc pieņemu, ka Parīzē un Žannas d'Arkas dzimajā pilsētā latviski runājošajiem laime pilnīga, jo saņēmusi neesmu ne tik, cik melns aiz naga. Šodien pastkarte. Uz papīra nevarot uzlikt. Garšo dīvaini. Nezina, vai ar to pietiek.