Ne tik daudz prieks par to, ka darbs velkas uz priekšu, cik aiziet un ar Lasmani parunāties. Mans darbs: "Ekonomiskās krīzes projekcija un tās ētika Latvijas nacionālajos medijos. Vizuālā komunikācija." Viņas lekcijas prezentācija "Krīzes komunikācija Latvijas medijos: ētiskais aspekts" un abas ņemamies, cik kaskādes modelis kolsāls un kā krīzes komunikācijas fāzes attiecināt uz žurnālistikas redakcionālo politiku. Murrks. Izrādās, ka ir viens pasniedzējs, ar kuru man ļoti patīk komunicēt. Tiesa gan, darbs būs ļoti grūts, par to nu mēs esam vienojušās. Beigās varbūt tomēr būs sajūta, ka diploms nopelnīts.

Īsais maršruts LU - Āgenskalna tirgus -mājas beidzās ar trim gandrīz-avārijām. Vienkārši nespēju savākties. Fiziski, garīgi, nekā. Lidojums pārcelts uz biki vēlāku datumu un jaunā biļete arī nopirkta. Dažkārt šķiet, ka sliktās lietas atkārtojas simtsreiz vairāk kā pārējās. Trīs gadi un viens mēnesis.

Man patiesībā ir velnišķīgi labas kursabiedrenes, kuras visu šo (divu ar pus) gadu laikā neesmu pienācīgi novērtējusi. Murrks.

Plēšos citu dēļ uz visām pusēm un beigās sev neko neizdaru. Turpmāk tā nebūt, turpmāk būt citādāk.

Un nafig sniegs? Šodien no mājas ārā neiešu :( Gribas ziedošos ķiršu kokus, tuples un narcises piemāju dārziņos. Siltu saulīti un pavasarīgi svaigu gaisu. Visu to kas ir zābaka pussalā.

Šonakt man tiešām tā žurnālistikas padarīšana sēž aknās. Esmu uzmākusies puspasaulei. Cerams, ka visamz materiāls beigās būs lietojams un Dānijas Žurnālistu skola mani neienīdīs.

Kopš tās dienas pirms vairākiem gadiem, kad iegāju labākās draudzenes palātā, un no tā, ko ieraudzīgu, uz papēža apgriezos un izcirtos ārā, nekad neesmu domājusi, ka mašīnas ir labas un ka man kādreiz varētu patikt ar mašīnu braukt.
Well, tagad man nenormāli patīk braukt. Man nenormāli patīk braukt ātri. Un just motoru rūcam. Tas ir slimi, jo tādas nianses, kā tiesību ta vēl nav.
Un no rīta uz simtiņa pa krastmalu un tālāk pa salu tiltu dragāt, lai nenokavētu braukšanu ar instruktoru ir slimi. Un nepiedodami stulbi.

Jāatgriežas pie pirmsākumiem, kur sev solīju, ka nekad nebraukšu ātrāk par 45, 65, 85 un priecāšos, ka spēju perfekti ievērot visus noteikumus.

(Un nākam vai aiznākam ziem' jāpierakstās uz drošas braukšanas kursiem)

Tava dzīve vs mana dzīve.
Šovakar kaut kā pašai par patīkamu pārsteigumu sarunas karstumā izspļāvu vērā ņemamu argumentu: "Man pašai ar savu dzīvi jātiek galā." Un tas klātesošos pat uz sekundi tā kā atsēdināja. Izklausījos laikam pēc maitas, kādu neviens manī mītam iedomāties nevarēja. Nu neko. Marko toties ar mani lepotos.

Es šodien biki iesauļojos.

Labi. Sāksim ar to, ka man ir viss vienalga.