Aj, man vispār besī ārā. Goda jūtas pret ziņkārību. Tagad es būtu gatava puspasauli atdot, lai tikai zinātu, ko viņi gribēja man teikt. Bet nu neko. Paliku mājās augstu paceltu degunu un neko nezinot. Tagad vajadzēs iet satikt Alvi un pamēģināt izspiest kādu infu. Un vispār man šķiet, ka dažkārt es sev uzlieku tādu kā sētu apkārt un apzināti distancējos no cilvēkiem, ar kuriem man ļoti gribētos būt kopā. Un tad beigās esmu viena un slīgstu fantāzijās "kā būtu, ja būtu".
Der tikai neatlaidīgie, kas nekad, nekad nepadodas.

"Tu Lieldienās nebūsi? Nu mēs jau ar plānojam kaut kur aizbraukt, vai ne?" (piebaksta) "Tas tur aizbrauca uz Kanāriju salām ar visu ģimeni pa 500Ls aizbrauca, ko saki?" (zīmīgi skatās)
- "Ja visu iztērēsim, mašīnai nepietiks."

- "Mēs varētu nopirkt man divriteni.. Tu jau zini, ka galvenais kritērijs ir - rozā" (piebaksta) "Redziet, bagātie radi man uzdāvināja daudz naudas. Tagad domāju, pirkt sev mobilo vai varbūt riteni. Tad, kad mums būs tas dzīvoklis Rīgā, mēs braukāsim tikai ar riteni, vai ne" (piebaksta)

- Ta jums būs medussesks?
- "Nē. Mums būs bērni."

Vēl apskatījām topikus par to:
>kādas smaržas vajag
>kādu mašīnu vajag
>kādas kāzas vajag
>kādas matu problēmas /varbūt pieaidzēt/
>cik tuvu centram dzīvokli
>cik rokassomiņas meitai
>kādas ir brāļa sliktās īpašības

LOL Dzīvojiet laimīgi, mīļie!

Šodien nolēmu eksperimentēt droši un devos uz Kolonnas wanna be frizieru salonu, kur roku iemēģina "jauniņie". Skaidri zināju, ko gribu, bet beigās, protams, ir pavisam, pavisam citādāk. Un vēl viņa tur gar mani noņēmās kādas divas stundas! Katrs matiņš tika griezts atseviški un divas reizes kā minimums. Visa šī apbrāža tikai dēļ fakta, ka mana vecā, labā friziere bija arī senas labākās draudzenes friziere. Un, lai arī viņa tur vairs droši vien neiegriežas, trakajai draudzenes mammai vienreiz uzskrēju un kopš tās reizes esmu pati savas frizieres meklējumos.
Bet šodienas "tanta" noteikti tā nebūs. Man nepatīk, ka 1. Viņai grūti saprast, ko saku; 2. Neiespējami izteikties bez katra trešā vārda krieviski; 3. Viņas pašas mati nav interesanti un pat, ja kādam patīk, tad man noteikti nē; 3. Viss notiek vienkārši šaussssmīgi lēni. Bet to lai die's dod viņai izkopt laika gaitā. 4. Man nav tādi mati, kā gribēju.

Lai arī nav, kā gribēju, tagad visi melnie mati praktiski nogriezti. Lampu gaismā izskatos dabīgi blonda. Te dienas gaismā gan atkal ir latviskais pelēkums. Smieklīgi, ka vesels paziņu loks pazīst mani kā gandrīz melnmati, hih, pagātne.

Gulētas divas stundas un sireāla pasaules izpratne šodien. Tomēr ielūkojos kursa ēpastā un ķēru trieku par to, cik daudz jāizdara. Par tādām naiansēm kā "pakāsti visi materiāli, ar kuriem vajadzēja šos darbus paveikt" tagad domāt negribas. Griežu uz rinķi Marko dāvāto Aerosmith Angel singu un "neko nevaru" sajūta plešas plašumā. Šodien es varētu aiziet uz banku un pateikt, ka vairs nestrādāšu, aiziet uz augstskolu un pateikt, ka viņi visi pūst no iekšpuses. Sakravāt savas ceļa somas un iesēsties atpakaļ lidmašīnā. Bet nav spēka par tik daudz, lai cīnītos ar aukstumu, pelēkumu un drūmajiem purniem vispakārt. Esot te, man pēkšņi tiešām liekas, ka valodu iemācīties būtu tik vēsi, atrast darbu tur un tādējādi radīt visus argumentus ilglaicīgai viendienīša laimei tur.

Vakar vēl savā Ferraras istabā esot, sazvanījos ar kolēģi. Jauki papļāpājām par to, kā iet un ko tālāk. Es aizlaidīšos ar putniem, tā viņa teica. Izklausās tā it kā manas domas darbotos kādā citā, apkārtējiem neizprotamā vērtību sistēmā. Bet lai.

Īsumā par pēdējo laiku:

Izbaudīti Itālijas auglības lieti, no septiņām dienām nelija labi ja vienā.
Pabūts itāļu bērēs.
Apēsts oktopuss un kaudze gliemežu.
Pāris nelieli dialogi itāliski ar vecvecākiem.
Justīne un Venēcija. Slapja, bet vienreizēji atspirdzinoša.
Murano sala un stikla sirds pieskaņota acu tonim.
CV un motivācijas vēstules.
Ludus Iovis Diei biedra karte un pāris pieklājīgas uzvaras.
Divriteņi, divriteņi, divriteņi, milzīgas saldējuma porcijas. Ziedoši krūmi un koki.
Gādīgām rokām sīki sagriesti augļu salāti, mizoti bumbieri, āboli, kivi.
Māju sajūta. Plāni.


Don't know what I'm gonna do
About this feeling inside

Autobaanji sheit man noteikti asocieesies ar Aerosmith un suliigu bumbieru garshu. Riit laizham taalaak uz Veneeciju. Turiet iikshkjus, lai laika prognozes buutu naldinoshas un riit lietus neliitu ;)

Nenoliedzami Kleckinam ir taisnība. Atcerējos "Adonis 14" un viņa komentāru, kur 20.gs. parastie cilvēki tiek iesaistīti neliešu un varoņu cīņās, un cilvēka lielākais nodevējs ir saprāts.
Man viennozīmīgi vieglāk būtu dzīvot, ja kaut kādu daļu brīvības un spējas lemt man atņemtu. Nepatīk dilemmas, pārāk daudz man viņu pēdējā laikā. Esmu vāja.

Aiaiaiaiiiii tas vakadienas maniaks zvanās! Esmu šokā. Līdz šim man likās, ka tā telefonu apmainīšanās ir tikpat ceremoniāla kā "Tad jau sazvanamies" un "Kā tev iet", līdz ar to tas būs veids, kā beigt jau no sākta gala neveiksmīgu sarunu. Vellsarārā, ja līdz rītvakaram nebūs beidzis, iedzīvošos nopietnās nepatikšanās. Marko pēdējā laikā kļuvis nopietni greizsirdīgs un visu, kas kustas...Brrr.
Un vēl šodien biju nacionālajā biblenē. Nosēdēju pusstundu un, kad devos ārā, ieraudzīju grāmatplauktu, kas dīvainā kārtā atgādināja Mārīti un Aksela dzimšanas dienu(?). Weirdo memories.

Gaidīju tramvaju, lai beidzot apciemotu Martuku. Saulītē sēdēju uz smilšu kastes un lasīju kaut ko par ētiku. Pienāk nepazīstams čoms un jautā, vai braucu līdz Juglai. Saku - nē, nebraucu gan. Viņš novaidas, ka cerējis uz labu kompāniju. Tālāk nezinu kā, bet sākām runāt par to, ka viņš kaut kādā grupā spēlē un grib nākamnedēļ uzaicināt mani uz koncetru Depo. Kad nāca tramvajs, iekāpa ar mani un kopā nobrauca pāris pieturas. Nezin kā dabūja tel nr un apsveica Vārda dienā. Dīvaini. Iegūglēju un izrādās, ka tāda grupa pastāv jau piecus gadus. Anyways, interesants veids, kā savākt auditoriju koncim.

Esmu nolēmusi vēl pēdējo reizi aizsūtīt failiņu Olgai, kas, (atšķirībā no visām iepriekšējām reizēm) būtu tiešām labs un gana plašs documentārās filmas review. Pāris šādas tādas filmeles esmu noskatījusies, bet īstā iedvesma tā arī nav atnākusi. Tomēr mazais dienas atklājums ir Austrāļu ABC TV dokumentārās filmeles. Gana atšķirīgas no eiropiešiem, drīzāk velk uz amīšiem, taču ne līdz galam. (Līdz ar to amīšus padarot par 100% for sure worst documentary makers ever, ihihih).
Klik here lai iečekotu savdabīgu mediju konverģenci.

Vakar uz brīdi nez no kurienes uzradās Jānis, gribēja zvanīties, runāties. Man bija jāskrien un parunāt nesanāca. Ņemot vērā, ka viņš pirmais ir apbērnojies un dzīvo ārzemēs, parunāties būtu interesanti. Prieks, ka kaut kāda prāta aptumsumā viņš uzklikšķināja uz mana nika. Žēl, ka citi "seni" cilvēki neklikšķina.