Šodienas rūpe bija biki vairāk kā 100'00.00 EUR un visādas nepabeigtas lietas darbā. It kā pabeigts bakalaura melnrakts, kuram 18.30 bakalaura vadītāja pamainīja tēmu un līdz ar to sava trešdaļa šonakt jāuzraksta no jauna. 12 grāmatas no bibliotēkas un braukšana 20.00, kurā salauzu ātrumkārbu. I nejautājiet, kā.
Šonakt plāns neiet gulēt un sarakstīt cik daudz vien varu, kā nekā rīt jāiesniedz aizstāvēšanas prezentācija un parīt izdrukāts materiāls, lai piektdien varētu aizstāvēties.
Tāpēc, ja kāds no jums, dārgie cibiņi, arī nolēmis palikt nomodā, droši sastādiet kompāniju skaipā ragu-lops.

Interesanti, bet fakts. Mērķiem fokusēties vieglāk tad, kad viss skaisti sakārtots burts pie burta. Rakstisks pierādījums, ka viss jāpaveic. Tā nu sen senos laikos, kad apdullusi atrados mājās no Itālijas, solīju sev, ka aiziešu uz viņiem visim bankā pateikšu, ko domāju. Well, nepateicu, bet atlūgumu gan uzrakstīju. Tagad vēl tikai līdz piektdienai jāpasēž un būšu nekam nepiesaistītais students atkal. Dīvaini? Jā, dīvaini, ka tik ilgu laiku esmu izturējusi. Dīvaini, ka gribas strādāt līdzīgu darbu tikai ne krievu valodā. Šī auditorija nav domāta man, that's for sure.
Vēl viena darbavieta - radio - mira dabīgā nāvē un atkratīšanās tik cik vienkārši nebūt altruistiskai. Tik tālu nu būtu ar darbiem. Pārējās nenokārtotās lietas ir autoskola, kuru būs vien jāatliek uz pēcItālijas periodu, jo noparkoties (damndamn) es vienkārši nespēju, un bakalaura darbs (Zelče, saudzē mani, jel! Ar Lasmani es pati kaut kā tikšu galā..) un itāļu valodas pamati. Bet valoda gan tikai pēc tiesībām. Tas arī viss.

Šodienas moto: nekāda pasaules krīze mani neatturēs no savu mērķu piepildīšanas

PS vakar redzēju Kriķi. Precīzāk pārsteidzu viņu mazajā SALA's veikaliņā uz Brīvības ielas stūra dzeram kafiju. Mani ieraudzījis (tā vismaz šķita) burtiski izleca ārā no veikaliņa. Es sev saku, ka viņš vienkārši ir straujas dabas un skrēja uz stundām. Bet patiesībā zemapziņa saka: "Māra pabeidzi RV1G un ko tālāk? F klases kauna traips.."

Šī dziesma vispār met vēderu otrādāk. Bet tas pagaidām ir mazsvarīgi. Tā ir tikai viena tūkstošā daļa no visa tā, kas asociējas ar vidusskolu. Šodien darbā sakreņķējos, sajutos viena un atcerējos, kā man derdzas ēst pusdienas vienai un cik viena esmu, bet ēst tomēr gribas. Aizgāju uz skoliņu. Viena. Sēdēju pie lielā galda un domāju, cik senāk tur bija jautri un lēnām ēdu veco labo kartupeļu biezeni ar balto mērci un salātiem. Tā, kā senāk. Tagad viņiem ir arī lazanja un tiramisū, bet jāēd kā senāk. Ēdu un domāju, tieši cik daudz būtu gatava maksāt, lai atgrieztos tajā laikā. Tā dīvaini. Nav jau tā, ka tagad būtu slikti. Bet laikam nav arī galīgi labi. Toreiz arī nebija galīgi, galīgi labi. Bet bišķi uz to pusi tomēr bija.
Bet vispār! Nē nostaļģijai! Vēl sešas darba dienas nu jau vecajā darbā, vēl 12 dienas līdz Itālijai.. Vēl pāris mēneši bakalauram un tad es cīnīšos ar pagātni, to brutāli izmetot no dienaskārtības. Ja citādi nevar, tad jāvar tā.

Obamas jaunais suns aizēno ziņas par krīzi, ihih. Suņa vārds "Bo" bezmaz kā tīrasiņu itālim. Un tad liekas pilnīgi normāli, ka Bo aizēno krīzi.

Ādolfs slims! Čakarējas ap bezvadu internetu! Nevaru vairs savam tīklam gandrīz vispār pieslēgties un īsti neļauj arī no kaimiņiem zagt. Visu laiku lēkā no Local only uz Local & Internet. Piemēram, ziņas skaipā neiet, neiet, bet tad, kad sāku pīkstināt, dators saņemas un kaut ko aizgādā saņēmējam. Tagad sēžu pieslēgusies ar vadu. Viss iet kā smērēts. Nez, ir iespējams to bezvadnieku saremontēt vai Ādolfs oficiāli kļuvis par invalīdu?! :(

Tagad man e-pastā konkrētā sociālā tīkla vēstules katru dienu. Un nevis "šitais/tas pievienojis šito/to", bet piemēram projektu menedžere Olga atvainojas, ka viss padarītais ir nolaists podā. Ihih.

Kā man patika tas pēdējais Zelta talantu dalībnieks.... :s

Nekādi nevaru aizmirst vakardienu. Labi, ka ir tādi vakari, kas liek atcerēties, ka Tev nepatīk visi cilvēki un visi pasākumi pēc noklusējuma. Savās rozā brillēs jau biju aizmirsusi, ka itāļi parastie man galīgi nepatīk un Marko ir izņēmums, kas pierāda likumsakarības. Tas, ka man patīk tie daži izredzētie cilvēki, nebūt nenozīmē, ka man patīk visi itāļi. It sevišķi visi, kas atmaldās līdz miglā un lietū ietītai Rīgai un naivu smaidiņu uz sejas var liet medu ausīs, ka ziniet, šī vieta ir kapitāla. Tad jau lielāks respekts man ir pret Alessio, kurš, jautāts, ko te dara, godīgi arī pateica - ja būtu zinājis cik drēgni un auksti, brauktu uz Spāniju. Un tad viņš šeit nodzērās, muhaha. :D
Labi, štrunts par stulbiem ārzemniekiem, bet vietējie krievi jau nu tiešām nav cilvēcīgas būtnes, sen nebiju tik nenormāli pārbijusies, eh. Mēs tomēr esam tāda no malas noskatīšanās tauta, ka paliek bail.

šodien slēpjas kalendārā:

14.04. melnraksta nodošana 24.04 pirmsaizstāvēšana
28.05. tīrraksta nodošana 8.06. tā aizstāvēšana
25.06. Universitātes aula un tusiņš!

YAY!

Kad abi vecāki paziņoja, ka pamet mājas uz ilgāku laiku, pat iedomāties nevarēju, ka tas varētu būt tik traki. Galvenokārt manu un Kušķa savstarpējo attiecību dēļ.
Tas sīkais losīc ir pieradis, ka mamma ceļas un dod ēst pusseptiņos, līdz ar to tas ir laiks, kad viņš sāk mīcīties un ar ķepām pļaukāt seju. Sākumā mēģināju guļot atpļaukāties, bet viņš, maita, kustīgs un advancēts kļuvis. Tad es kliedzu cik skaļi varēju, bet viņš nebaidījās. Pāris minūtes miera un tad jau skaņa no virtuves. Kāds (Kušķis) vemj. Nekad nebūtu domājusi, ka viņi maitas to var izdarīt uz pasūtījumu kā kamieļi ar spļaudīšanos. Ņem - "hops" - un čupiņa priekšā.
Šausmīgi sadusmojos un nolēmu sodīt abus mazos brāļus, uzreiz to čupu nesatīrot. Taču, kamēr istabā pucējos, dzirdēju skrāpēšanos un pēc brīža sapratu, ka jātīra būs ne tikai virtuves grīda, bet arī vannasistaba. (Sīkumos neieslīgšu, bet tiešām pretīga ainiņa)

Tā aizgāja mans burvīgais rīts, kuru biju plānojusi pavadīt mācoties autoskolas eksāmenam (šodien priekšpēdējā diena).

Vairāk laika neatlika kā tikai četras reizes iziet eksāmenu autoskolas mājas lapā. Rezultāti sekojoši: 7, 8, 1, 1 kļūda.

Pasitu grāmatiņu padusē un solījos sev tramvajā vēl visu ātri pārlasīt. Well, tramvajā viss laiks pagāja rēķinot, cik daudz esmu gatava maksāt par eksāmena papildiespējām. (katra nepilni 10Ls)

Aizgāju uz eksāmenu, un dzirdēju, kā kolēģi pūš un elš, prasa atkārtot un iet maskāt. Apzēšos. Elpoju dziļi un spiežu variantus. Pie 11 no 30 liekas, ka 2 kļūdas kā minimums jau pieļautas. Kad tieku līdz 30ajam, varu apzvērēt, ka jau 4as.Izlec rezultāts "Eksāmens nolikts ar vienu kļūdu".

Cerams tikai, ka intuīcija strādās tikpat labi arī uz ceļa.

Vēl šidienas programmā dulla prezentācija augstskolā, darbs līdz vakaram un tad gan tusiņš, tusiņš.