Interesanti, bet fakts. Mērķiem fokusēties vieglāk tad, kad viss skaisti sakārtots burts pie burta. Rakstisks pierādījums, ka viss jāpaveic. Tā nu sen senos laikos, kad apdullusi atrados mājās no Itālijas, solīju sev, ka aiziešu uz viņiem visim bankā pateikšu, ko domāju. Well, nepateicu, bet atlūgumu gan uzrakstīju. Tagad vēl tikai līdz piektdienai jāpasēž un būšu nekam nepiesaistītais students atkal. Dīvaini? Jā, dīvaini, ka tik ilgu laiku esmu izturējusi. Dīvaini, ka gribas strādāt līdzīgu darbu tikai ne krievu valodā. Šī auditorija nav domāta man, that's for sure.
Vēl viena darbavieta - radio - mira dabīgā nāvē un atkratīšanās tik cik vienkārši nebūt altruistiskai. Tik tālu nu būtu ar darbiem. Pārējās nenokārtotās lietas ir autoskola, kuru būs vien jāatliek uz pēcItālijas periodu, jo noparkoties (damndamn) es vienkārši nespēju, un bakalaura darbs (Zelče, saudzē mani, jel! Ar Lasmani es pati kaut kā tikšu galā..) un itāļu valodas pamati. Bet valoda gan tikai pēc tiesībām. Tas arī viss.

Šodienas moto: nekāda pasaules krīze mani neatturēs no savu mērķu piepildīšanas

PS vakar redzēju Kriķi. Precīzāk pārsteidzu viņu mazajā SALA's veikaliņā uz Brīvības ielas stūra dzeram kafiju. Mani ieraudzījis (tā vismaz šķita) burtiski izleca ārā no veikaliņa. Es sev saku, ka viņš vienkārši ir straujas dabas un skrēja uz stundām. Bet patiesībā zemapziņa saka: "Māra pabeidzi RV1G un ko tālāk? F klases kauna traips.."