To do listē biju ieplānojusi līdz lūnija beigām visu sakārtot un no liekā atbrīvoties, lai mierīgu sirdi un mantām pāris somās varu doties tālēs zilajās. Bet te pēkšņi izrādās, ka maniem vecākiem ir līdzīgli plāni un manu veco mantu likvidēšanu un kas baismīgi, ka viņi ir daudz čaklāki.
Tāpēc tagad starp mani un televizoru čupā sakrautas vecas drēbes, mētelis un vēl šādas tādas lietas, kas man nav vajadzīgas un vecāki ilgāk vairs glabāt netaisās.
Tāpēc domāju, ko ar šamām darīt. Ārā mest negribas, jo tas viss senāk bijis mīļš un dārgs. Ja nu ir kādas idejas vai ieteikumi, palīdziet ;)

Tikko atcerējos.
Pēc spēļu mājas apmeklēšanas naktī redzēju sapni par Katanas ieceļotājiem. Lai arī pirms pāris stundām biju izcīnījusi smagu uzvaru, sapnī ņēmos ap noteikumiem, kalkulēju, kur izdevīgāk, kā izdevīgāk utt.
Marko tajā pašā naktī redzēja sapni, ka viņam jānogriež dredi. Tas bija kudiš senā pagātnē. Tagad pirms divām dienām viņam piedāvāja ūberkruto bārmeņa un kādu tur vēl darbu šikā viesnīcā ar noteikumu, ka jānogriež dredi.

Nu vo. Ta nu es te tā domāju. Man sapnī rādās tas, ko pagātnē vajadzēja realitātē darīt, bet Marko savukārt sapņoja to, kas būs jādara nākotnē pēc divām nedēļām.

Tas nozīmē, ka esmu bremze, bet viņš pareģis? Un vai šāda tendence uz pretējām galējībām mums ir tikai tad, kad esam kopā un varbūt pat viens otram tās izraisam? Jebkurā gadījumā laikam esmu lūzere.

Apskatīju dāņu bezmaksas skolas un viņu piedāvātās maģistra programmas. Būtu jau skaisti, bet, ko es ar to pliko komunikāciju?! Domburšovu 2 nekad nepavilktu un ar tādu pliekanu izklaidīti piepildījumu arī nejutīšu. Parunājos ar Marko un kārtīgi nopratināju Fabio. Tagad man ir plāns. Četri gadi, daudz, daudz iztērētas naudas un maģistrs ekonomikas politikā, kas patiesībā nozīmē nokārtot visus bakalaura priekšmetus un paralēli vilkt vēl maģistru. Tādā ziņā Itālijas valsts augstskolas ir ļoti pretimnākošas. Samaksā studiju maksu un mācies visu, ko gribi. Nav tādu vājprātu, kā šeit - mācies divus priekšmetus veselu semestri dienas klātienē un uz C daļu iet nevari, ja nepiemaksā par katru kredītpunktu. Bet plāniņš uz goda, izskatās, ka liela un ilga atpūta pagaidām nu nekādi nedraud.
Par augstskolas kvalitāti?! Well, Unife ir līmenī daudzos naturālo zinātņu lauciņos un pievelk studentus ne tikai no Itālijas tālākajiem stūriem, bet arī normālu skaitu ārzemnieku. Cerams, ka arī sociālās zinātnes nav zemē metamas. Taču. Nav jau tā, ka būtu baigi jāiespringst, lai pārsistu LU līmeni. Mācības tur = viduvējība, tomēr saulē un skanošā valodā.
Ēnas puse šajā plānā ir Marko, kura maģistrs būs pabeigts pēc diviem gadiem un izklausās, ka tad, zābakzemē mācoties, atlikušo laiku pavadīšu viena.
Bet par to visu es domāšu vēlāk.

Sociālo zinātņu fakultātē ikgadus nopietnie studenti analizē un pēta politisko reklāmu un visādas citādas līdz šim garlaicīgas un ar lielo politiku saistītas tēmas. Taču redzot šo Liepājas priekšvēlēšanu kampaņu, man bezmaz šķiet, ka sākot ar šo gadu topiks tiešām varētu kļūt interesants, hehe. Mediju konverģence arī šeit. ;]

Noņirdzos jau pašā sākumā, kur ļaunīša valodu klasificēja kā albāņu. Nav te ko iespringt par itāļu humoršoviem, kur dzen jokus par latviešiem, krievu politikas interpretāciju un zviedru cūcībām. Albāņu vietā es uz Holivudu būtu vēl vairāk apvainojusies. Vajadzētu savākt tos visus brīnumus vienkopus un uztaisīt "albāņu" filmu vakaru, ihih.
Anyways, filmiņa tiešām jauka. Ne pārāk asiņu, taču līķu skaits gluži kā Cietajā riekstā. Par bondīgumu šoreiz gan neliecina iznesīgi vīrieši un skaistas sievietes, bet gan mašīnu un Nokia's reklāmas :D Un damn, tā ir otrās klases reklāma, jo mobus un mašīnu lieto kāds vienkārši uzvilkts papucis, nevis Superaģents :D Labi, man vienkārši ļoti patīk piesieties.

Jūtos dīvaini, vēroju sevi no malas. Mājas kārtošana acīmredzami norāda uz iekšēju satraukumu un apmulsumu laikā un telpā. Ir grūti adaptēties, ja skaidri zini, ka jūties mājīgi šeit un tur. 100% patiesība taču pilnīgi neloģiska. Mājas ir vienas, piederības sajūta ir tikai viena. Nevar mīlēt daudzus, nevar mīlēt divus. Tas viss neiet kopā. Tāpēc es tīru, lai pārliecinātos, ka zinu, kas kur ir un kā tam ir jāizskatās. Taču arī nekārtība vienmēr manās acīs ir bijusi radoša. Nekārdība norāda, ka tā ir tavējā, ka esi procesā. īsta un līdz galam kārtība ir tikai tad, kad viss ir pabeigts, izdarīts. Jautājums tikai, vai man gribas, lai ir pabeigts, izdarīts un prom? Vai varbūt vienkārši nepatīk šī sajūta "ne cepta, ne vārīta".
Jebkas, ko izdarīšu vai nolemšu, būs nepareizs, tāpēc galvas lauzīšana jāatmet pēc definīcijas. Dzīvo savu mazo dzīvi un gaidi, kur straume tevi aiznesīs. Nedadz gan neraksturīgi. Iepiekšējās reizēs, kad paļāvos uz straumi, tā pēkšņi apsīka un pārvērtās smadzējošā ūdens atvarā.
Lai nu kā. Jāizdomā, kā taisīt nauda. Jāuzraksta TAS (visi zina, kas) un tā.
Taču panika piemetās tagad, kad nolēmu paknakstīties ar CV apdeitu un tulkošanu. Darba pieredzīte niknā, neuzlikt uz vienas lapas. Lielākā daļa no darbiem bijusi paradīze, visas mācību vietas arī norm., līdz ar to uz papīra vajadzētu izskatīties šiki. Taču. Priekšnieki uz pleca sita un atpakaļ paņemtu vietās, kurās nonācu tikai "garām ejot". Tā viena, tā īstā un nopietnā... Tur jutos tik zema kā zāle un aizmuku arī plinti krūmos iemetot. Domājot vien, trauksme pasitas un šķiet, ka tiešām vienīgais veids, kā eksistēt, ir meklēt savu vietu aiz trejdeviņiem kalniem.
Zini, kā ir, kad labi ir, kur nevajag, bet tur, kur ir pa tēmu un būtu pēc izglītības, ceri, ka tavu vārdu jau aizmirsuši, jo pretējā gadījumā piemin ne ar labu?!

Vienvārdsakot, te nu es esmu.

Biki ironiska esmu laikam tikai tāpēc, ka pašai nekad tā īsti nav sanācis visu to sapazīšanos novest līdz labam iznākumam.
Vienureiz tikām līdz garām telefonsarunām, bet tad es kaut kā iedomājos, ka viņš tā īsti nezina, kāda esmu un bildes jau nepasaka visu (esmu garāka nekā var iedomāties, resnāka nekā izskatās un tā tālāk).
Vēlvienreiz nobriedu satikties un aiziet uz kino, bet, kad pa gabalu ieraudzīju puisi, atzīšos, manī pamodās naturālākais maitiskums un smiedama nogāju garām i neapstājusies
Un tad tā viena reize bija tāda, ka vēl tagad, ja labi gribētu varētu kādu iedomu asaru nobirdināt. Toreiz viss nogāja greizi, lai arī bijām redzējušies, un papļāpājušies un tā. Toreiz vaina bija tāda, ka man likās, ka tas priekšstats kādu par sevi esu radījusi vairāku mēnešu sarunās, nav īsti patiess. Un vēl es toreiz naturāli noraustījos. Haha. Man viņš nu nenormāli patika. Tas bija pirms nenormāli daudzem gadiem. (Atzīšos, jā, pēdējoreiz viņa profilu draugiem.lv iečekoju vēl šogad laikam.)

Bet tas bija sen un tā vairs nav taisnība, ihihih.


 

Visas akadēmiskās nejēdzības izkritušas no prāta, un to vietā stājušies tādi jaukumi kā super rozā nagulaka, tobuy liste un lieli plāni saistībā ar Po upes baseinu un tur sākušos pavasara ornitologu tusēšanu. Esmu sapratusi, ka pilsētas visas man izskatās gaužām līdzīgas, tāpēc tagad Itālijā meklēšu dzīvo dabu. Un cilvēkus, kuri labprātāk meklē briedi nekā skatās Starwars filmas. (Jā, jā, galdaspēļu klubiņā 2/3 ir ķerti uz visiem Veideriem un izskatās, ka brīvprātīgi piespiedu kārtā kaut kas arī man būs jāskatās.)
Klinkšķinu mažora gammas, krāsoju nagus un sapņoju par brīvdienām. Interese par wordpress arī ar laiku pieaug. Ka varētu saņemties un mācīties rakstīt kvalitatīvi, eh.

Tiku līdz tēmas nosaukumam, kad šamais paziņoja, ka es neko nesaprotu, jo finanšu un ekonomiskā krīze tak baigi atšķiroties. Dabūju īso kursu ekonomikā un rīt iešu uz SSE tukšot bibleni. Žēl tikai, ka nedaudz par vēlu...

Izmisīgi meklēju jebkādu literatūru par krīzi, krīzes komunikāciju, krīzes projekciju medijos.
"Izmisīgi" šoreiz tiešām nozīmē paniku, krīzi, katastrofu. Toties aizstāvēšanā varēšu teikt, ka man ir personisks skatījums un viss, ko rakstu, nav tikai teorētisks, bet uz savas ādas izjusts.