Biki ironiska esmu laikam tikai tāpēc, ka pašai nekad tā īsti nav sanācis visu to sapazīšanos novest līdz labam iznākumam.
Vienureiz tikām līdz garām telefonsarunām, bet tad es kaut kā iedomājos, ka viņš tā īsti nezina, kāda esmu un bildes jau nepasaka visu (esmu garāka nekā var iedomāties, resnāka nekā izskatās un tā tālāk).
Vēlvienreiz nobriedu satikties un aiziet uz kino, bet, kad pa gabalu ieraudzīju puisi, atzīšos, manī pamodās naturālākais maitiskums un smiedama nogāju garām i neapstājusies
Un tad tā viena reize bija tāda, ka vēl tagad, ja labi gribētu varētu kādu iedomu asaru nobirdināt. Toreiz viss nogāja greizi, lai arī bijām redzējušies, un papļāpājušies un tā. Toreiz vaina bija tāda, ka man likās, ka tas priekšstats kādu par sevi esu radījusi vairāku mēnešu sarunās, nav īsti patiess. Un vēl es toreiz naturāli noraustījos. Haha. Man viņš nu nenormāli patika. Tas bija pirms nenormāli daudzem gadiem. (Atzīšos, jā, pēdējoreiz viņa profilu draugiem.lv iečekoju vēl šogad laikam.)

Bet tas bija sen un tā vairs nav taisnība, ihihih.