Kādā laikā bezdelīgas pamet Latvijas plašumus? Nebiju iedomājusies, ka arī šeit rudens piezagsies nemanāmi un strauji. Lai arī diennakts gaisa temperatūra joprojām svārstās robežās 21/41, virs ieplakas augļukotiem zemu laidelējošās bezdelīgas, izrādās, manu apkaimi izvēlējušās par vienu no pēdējām pieturvietām pirms Vidusjūras pārlidojuma. Gājputni, saproties. Un šur tur pa sakarsušo asfaltu vārgas vēja brāzmiņas dzenā pirmās čaukstošās lapas. Es sev saku - tas no karstuma. Atveru mašīnas priekšējos logus un Aerosmith pavadībā laižos prom pa haiveju. Skriet un skriet un neapstāties. Šodien pagājušajā dzimšanas dienā sev uzdāvināju jaunu somu un maku. Tagad uz gultas izklāta visa bagātība un šķiroju, ko mest ārā un ko saglabāt. Mērķis - vienmēr ietilpināties šurp atvestajās trīs somās.

Vislaik gribas bimbāt.

Iists araabieshu eerzelis, bet tik miermiiliigs, ka mees abi devaamies mieriigaa pastaigaa apkaart aplokam. Vnjsh iekshpusee, es aarpusee. Forshi pabubinaajaamies.
Visaadi citaadi nekaa diez ko interesanta. Kaaja joprojaam tur mani kaa kjiilnieci maajaas, vairs pat nebraukaaju ar riteni un vakar jau saapeeja arii braucot ar mashiinu, taa ka driiz mans vieniigais paarvietoshanaas veids buus uz Marko divritenja bomiisha, dodoties liidz saldeejuma kafejniicai. Valodu joprojaam neprotu, toties vairaaku saldeejuma kafejniicu iipashnieki izteikushi veelmi pienjemt mani darbaa tikliidz zinaashu valodu. Well meen, tad kad zinaashu valodu, es meerkjeeshu uz kaadu labaku darbu. Bet vispaar man ljoti ljoti pietruukst kaut kaa dariishanas. Gribu studeet, gribu maaciities, gribu iet uz lekcijaam, seedeet biblioteekaa, buut aiznjemta. Citaadi tagad taa pilniigi nepieklaajigi liekas.

Kad biju mājās un gaidīju to brīnišķīgo dienu, kad sēdīšos lidmašīnā un došos uz zābakzemi, iztēlojos sevi drukājam cibiņā par pirmajām izjūtām, par pirmajiem paveiktajiem darbiem.. visu tik skaisti un rūpīgi, lai pēc tam vēlāk pēc daudziem mēnešiem ielūkotos un atkal sajustu visu kā tikko notikušu.
Tagad ir pagājušas nu jau divas nedēļas, taču ko rakstīt man joprojām nav. Laiks velkas lēni, saule cepina ļoti, ļoti un es būtu gatava atdot visu un vēl mazliet vairāk, lai varētu iet uz augstskolu, darbu, darīt, darīt, darīt. Bet bez tā visa sasocītais celis man ir atņēmis pašu pēdējo pieciņu - ikrīta skriešanu. Bezmaz iekondzervēties un gaidīt labākus laikus. Āmen.



(šim postam vajadzēja būt tieši tik depresīvam, lai pēc tam būtu nepieciešams to kompensēt arī ar visām labajām lietām)

Beidzot pat Ferraras lokālajā avīzē ir ziņa par Latvijas situāciju. Zemākais punkts Eiropā. Un lieki piebilst, ka tā ir vienīgā ziņa. Man noteikti patiks lauzīties un cirst taku tādas informācijas džungļos. Jāizdomā daudz kreatīvu veidu kā prezentēt arī visu labo :))

Totāls lūzerisms un nomāktība. Ceram uz drīzām garastāvokļa maiņām.

Kāpņutelpas izejā uz dārzu atrasti divie pieauguši skorpioni un viens skorpionbēbītis. Marko viņam devis tādu pašu vārdu kā pirms pāris nedēļām universitātē atrastajam - "Scorpy".
Es savukārt pārvietošos akvalangistu tērpā.

Nez vai picas var pasūtīt uz Nac Bibl. periodikas lasītavu? Ēst gribas nenormāli, bet atstāties no laikrakstu čupas nedrīkst.

Noskatījos to Bēgšanu no Kubas, tagad šito.
Un man liekas, ka cilvēkiem ir šausmīgi dīvaina izpratne par tautību un piederību kādai nācijai. Nu vismaz valodu, mīļie, vismaz. Nevis "kotļeti pokušaķ" ...

LNT Lielais jautājumss 12:30 - 13:45

Divi spēlētāji sacenšas savā starpā vārdu uzminēšanā. Vārda burti sajaukti vietām. katru reizi raidījuma vadītāja nolasa vārda sajaukto burtu virkni.

Vienu reizi vadītāja nenolasa sajaukto kārtību, bet pasaka priekšā vārda atminējumu, puisis domā uzrakstītos burtus, bet meitene uzreiz atkārto vadītājas teikto pareizo atbildi... Vai, ja meitene uzvar ar vienas pareizas atbildes starpību, spēle skaitās kā godīga?!