Šodien joprojām nedaudz piekususi, bet apmierināta. Redzēju dzīvē, klausījos un ierakstīju, pastūmu zem rokas grāmatu un dabūju arī autogrāfu. Umberto Eko dzīvē ir ļoti smieklīgs večuks un dēļ vakardienas blandīšanās pa Bolonju, mums ar Marko tagad ir jauns stulbumiņš pielipis
-Ecco!
-Ecco? Umberto Eco!

Pašlaik cepu e-pastu internazionale.it, kuri (mālacīši) katru gadu Ferrārā(!)rīko savu Žurnālistikas festivālu. Šogad 2-4.oktobris, pilna Ferrāra ar, kā viņi paši saka " i giornalisti di tutto il mondo". Izskrollēju visu trīs lapas garo sarakstu ar protagonistiem un.. hihi neviena latvieša. Tad nu mēs abas ar Ilonu mani vakar pieņēmām Fejs un brīvdienās esam nolēmušas pārstāvēt Latviju, ihihih. Sīkāk par tusiņu.

Vēl viens iemesls, kāpēc nepieciešama kāda aktīva nodarbošanās vai laikietilpīgs projekts kā, piemēram, izglītība, ir iespēja vienmēr attaisnoties, ka jāmācās, jāgatavojas, rīt agri jāceļas, jāatpūšas. Ja nu visi striķi trūkst, var teikt arī, ka jāpadomā vai jākoncentrējas. Bet, ja ir tā, kā tagad, tad 2:10 naktī, kad laimīgi esmu aizvērusi visus mīļos skype logus un nolēmusi iet gulēt, blakussēdētājs sāk stresot par gadsimta zinātniskā darba prezentāciju (gadsimta, jo nekad neesmu redzējusi bakalaura darbu, kurš bez pielikumiem tuvojas 200lpp), man(! nevis visiem viņa superduper Milānas dizaina skolās studējušiem draugiem un fotošopa pavēlniekiem) ir jāsāk graizīt bildes no pētnieciskās vasaras 2008 Alto Adidžē (un to es daru peintā, jo fotošopu blakussēdētājs izdzēsa), tās krāsot toņos un čakarēties ap brightness procentiem (to daru ms word; skatīt iepriekšējo iemeslu) un visbeidzot visu kaut kā daudz interesantāk nekā cilvēce līdz šim ir spējusi izdarīt, iebāzt powerpoint prezentācijas slaidos.
Vakar pēc četriem skaļi paziņoju, ka atkāpjos no šī projekta, jo MAN NĀK MIEGS.
Šorīt tiku uzbuhņīta augšā 8.30, lai ar varmācīgām metodēm atkal tiktu iekļauta projektā "zinātniskā darba prezentācija" un vakarnakts beigu variantu ieviestu dzīvē ppt superprezentācijā.

Lieki piebilst, ka es daru, jo pats zinātniskais pētnieks ir darbā un viņam kaut kādā mīklainā veidā šķiet, ka esmu tas cilvēks, kurš labāk par jebkuru šajā valstī esošo/bijušo studentu pārzina tādas specifiski akadēmiskas lietas kā !Zinātniskā darba noformēšana !!Zinātniskā darba atsauču noformēšana !!!Zinātniskajā darbā esošo bilžu pareiza apstrāde !!! zinātniskā darba pareiza prezentēšana,jauna powerpoint dizaina radīšana, pareizas prezentācijas izstrāde... Sāāāpe.

Dies nedod, ja šitā sasodītā projekta dēļ es pirmdien nespēšu īstenot plānu doties uz Boloņju un stalkerot Umberto Eko (Viss pateicoties Ilonai) un tajā laikā, kad vajadzētu būt vilcienā, vietējā universitātē izmēģināšu prezentāciju... Errgh


Nekad nevienam savam darbam neesmu veltījusi tik daudz laika. Varbūt, ja sasummē visas prezentācijas un rakstu darbus kopā, tad gan varbūt jā.

Vakar bezmaz "pa ceļam uz lielveikalu" braucu kārtot valodas pārbaudījumu, lai pieteiktos nopietnākiem valodas kursiem. Domāju, būs no sērijas "Sveiki, esmu Māra. Tas nav suns, tas ir kaķis", bet man par pārsteigumu priekšā bija piecas lapas, kuras tad cītīgi stundas garumā vajadzēja aizpildīt. Sākot ar personas informāciju, gaps filling, nelielu teksta analīzīti, klausīšanās uzdevumiem, pareizrakstību, visbeidzot vēstuli labākajam draugam un mutisko pārbaudījumu, hell. Un tad es sāku domāt, ka var jau būt tiešām sāku kaut ko saprast, jo vienīgā no apkārtsēdošajiem tiku galā ar "persikiem sīrupā", "Trenitalia darbības specifiku" un jau no domas vien, ka pirmie vārdi ir "Cara Marta" man tā lapa pierakstījās pilna tā arī praktiski nepasakot ne druskas no visa, ko gribējās. Labāki vai sliktāki, bet pirmdienas pēcpusdienā būs zināmi rezultāti un tad varēšu lēnām bīdīt ideālus un mērķus sev vēlamajā virzienā. Un lai aizrijās visi tie piestrādāšanas darbi, kurus man solīja vasarā! Vakar aizgāju uz bāru, kurā piedāvāja strādāt. Un ne jau, lai pieteiktos, bet pirktu saldējumu. Un tagad viennozīmīgi zinu, ka tā bija THE choice! Redzēju to tipu, ar kuru man ikdienā būtu jāstrādā un, velns, ja viņš nevar man saldējumu normāli, bez koķetērijas un stulbošanās pārdot, tad lai iet bekās, vienās telpās mēs kopā nestrādāsim! Šis atklājums nozīmē tikai to, ka tagad ES pati sev meklēšu, ko darīt, pati atradīšu eiropeisku ne ziemeļāfrikas kantori, ar daudz daudz lepnām feministēm apkārt, jo lai nu ko, bet itāļu vīriešus es tiešām neciešu nevienā acī, brrrrrrr!

Šausmīgi gribas pastrādāt kaut ko muļķīgu, bet tā vien liekas, ka šeit, civilizētajā pasaulē, vispār nekā muļķīga, izklaidīga, smaidīga, laiska nemaz nav. Viss ir tik racionāls, kārtīgs un saplānots, ka taisni vai šķebina. Trakākais, ko vari izdarīt ir pareizajiem gramiem brokastu pārslu pa virsu uzēst šokolādi. Velns. Un vēl ir visas tās destruktīvās lietas kā alkohols un cigaretes, bet arī tām lietām šeit kaut kā nepiemīt tas šarms, kas Latvijā labā kompānijā, ihihih. Un vienīgā vieta, kur ar riteni varu aizbraukt ir pāris km garais pilsētas mūris ar zaļo zonu suņu kakināšanai... Pilnīgi nevienas smilšainas taciņas ar kādu saknīti, kur aizķerties. Un, ja es izdomātu iet peldēties, tad man noteikti kaut kur uz ķermeņa izaugtu trešā acs un pāris neredzamas kājas un arī nekāda kaifa nebūtu. Varbūt vienīgi ekstrēmais moments būtu peldēties kopā ar tām trijacainajām zivīm, kas ēd peldošus suņus... Vēl man ir sapnis par to pastaigu gar jūrmalu. Tas tāpēc, ka domu bildītes joprojām zīmējas par tukšajām smilšainajām pludmalēm Rīgas jūras līcī. Well, šeit es droši vien astmu neizārstētu, bet drīzāk kādu toksisku kaiti saķertu.


Cilvēks šeit piedzimst jau vecs.

Līdz šim par labām eksporta precēm tika atzītas Stendera ziepes, saldumi, balzāms, lins un zāļu tējas, taču pēdējās dienas esmu pilnīgi pārliecināta ka bez tā brīnumārsta- kaulu lauzēja šeit ilgi vairs neizvilkšu. Mugura sāp nepiedienīgi stipri gan vertikālā, gan horizonālā stāvoklī, līdz ar to sēdēt, gulēt, staigāt, mīties, staipīties un visu citu darīt ir neērti un ļoti, ļoti skumji. Kaut kas tur iekšā ir pamatīgi saķēries un nu nekādi negrib atķerties. Labprāt iegūglētu pēc brīnumlīdzekļa, diemžēl nevaru izdomāt atslēgas vārdus.

Un vēl Ferrāras dialekts man tā derdzas, ka vietējos iedzīvotājus i klausīties vairs negribas, skatos Lord of The Rings itāliski. Tad jau labāk elfus nekā šito neskanošo skaņu virkni.

Per esempio:

Padre Nostro - Ferrarese vs Italiano

Padar Nostar che t'iè in ziel,ch'a sia santificà al to nòm, ch'a viena al tò regn, sia fata la to voluntà, com in ziel e acsì anch in tera. Das inquò al nòstar pan quotidiàn, scanzela i nostar debit, come nu a i scanzlen ai nostar debitòr, e brisa faras cascar in tentazion ma libras dal mal.
Amen


Padre nostro, che sei nei cieli, sia santificato il tuo nome, venga il tuo regno, sia fatta la tua volontà, come in cielo così in terra. Dacci oggi il nostro pane quotidiano, e rimetti a noi i nostri debiti come noi li rimettiamo ai nostri debitori, e non ci indurre in tentazione, ma liberaci dal male.
Amen

Tēvs atsūtīja sēņu bildes un ieteica rūpēties par veselību un ielūkoties sevī. Tieši tik lakoniski un tieši. Nu ko, tagad gaidu kādu ziņu ar konkrētākiem norādījumiem, kā ieši.

Tajos brīžos, kad neesmu stresā par savu sačakarēto dzīvi, es skatos uz sevi no malas un priecājos par to labirinta daļu, kas aiz muguras un cerīgi skatos tajā, kas vēl priekšā. Un pats jaukākais jau laikam ir apzināties, ka, ja ne pareiza, tad interesanta jau nu noteikti ir tā mana dzīvīte, ihih.

Mierīgo Ferrāras rītu ar slīpajiem saules stariem un žagatām zālienā aizbiedēja runātīgs ēzelis. Ja dažs labs Šreka un Ēzelīša fans būtu dzirdējis tās nedabīgās skaņas, kas nāk pār mazā ausaiņa lūpām, diezin vai man šad tad būtu jāpacieš salīdzinājumi ar šo dzīvnieku... Tagad, klausoties nebeidzamajā taurēšanā, es esmu gandrīz vai apvainojusies. Gribēju priekšstatam pievienot jūtūba materiālus, bet, kā jau teicu, civilizētajai pasaulei nav ne mazākā priekšstata par to kāds ir īsts eeeyooooree dabīgā ēzeļa izpildījumā.
Tātad kluss rīts, putniņi čivina un kaut kur tālu, tālu sarunājas pāris suņi. Blakus māju balkonos uķinās bērni un, ja labi ieklausās, var dzirdēt arī Via Bologna mašīnu motorus un taures. Un tad ierunājas ēzelis. Visas pārējās skaņas sastingst savā lidojumā un vai nu planē nedzīvas gaisā gaidot, kad atkal pienāks viņu kārta, vai pavisam brutāli nogrīt zemē un, atsitoties pret asfaltu, bruģi vai smilšu klonu, šašķīst sīkās lauskās. Sākumā šķiet, ka pilsētas vidū ir ieklīdusi kāda govs, kas tagad lēnām uzsākot mūmināšanu, gaisu uzreiz neizpūš parastā mū, bet gatavojas ū pastiept nedaudz garāku lūdz skanīgajam mūū. Tad, kad mana auss ir uztvērusi jau trešo vai ceturto ū pēc kārtas un apbrīnojamā kārtā tie nenoplok kā skaņas vāda vai teikuma beigās, bet gluži pretēji vien pieņemas spēkā, liekas, tā tomēr nav dzīva radība un, iespējams, kaut kur Ferrāras mazajās ieliņās ir iestrēdzis kāds Hammers ar uzķūningotu tauri. Vai arī govs ir norijusi trubu un skaņa savādā veidā kļuvusi metāliska un apbrīnojami spēcīga.
Patiesībā ir jauki šitā rakāties pa apziņas ierakstiem un meklēt dažādas dabiskas un nedabiskas skaņas no pagātnes, kas varētu būt līdzīgas pašreiz skanošajai... Jauki, jauki, līdz saprotu, ka tas pavisam noteikti nav Hammers, bet tā nabaga govs, kurai iekšā nav parasta trubiņa bet kārtīga notekcaurule, ir aizrijusies un sākas daudz spēcīgākas skaņas vilnis, kas ritmiski apraujas kā cūkas rukšķēšana, taču rukšķieni viens no otra tiek atdalīti ar čīkstieniem, kas varētu būt pielīdzināmi naga vai naglas vilkšanai pa stilku vai ļoti čīkstošām metāla durvīm, bet, labi ieklausoties, saprotu, ka ēzeļa rīklē naglas pret stiklu slīpējas, kad plaušās tiek ievilkts gaiss.. Vēl mazliet, mazliet un saprotu, ka skaļāk gan vairs nepaliks un tagad tikai pacietīgi jāgaida, kad intensitāte mazināties un atdzīvosies visas pārējās, gaisā sastingušās skaņas..
Ironiski, ka pie hipodroma vārtiem piestiprinātās zīmes ir "nepiederošiem ieeja aizliegta" un "!!! silent area". Ja man būtu teikšana, virs šīm būtu viena lielāka, ar resnākiem burtiem un, iespējams, arī sarkanām mirgojošām lampiņām "turās pa galabu, ienākt tikai ar ausu aizbāžņiem"! Un vēl viena netaisnība, par ko man šorīt ir nemierīgs prāts ir Mātes Dabas rīcība, radot dzīvnieku ar tik nedabisku rīkli un gana lielām ausīm, lai nepalaistu garām nedzirdētu ne skaņu.

Esot šeit, man vienmēr kaut kā zemapziņā ir licies, ka esmu no kaut kur perifērijā un tikai knapi nojaušu to visu, kas man paskrien garām esot šeit, tik tālu prom. Manas pasaules naba joprojām ir kaut kur citur. Un tagad vēl Justīnes zvans, ka piektdien bijusi pēdējā atvadīšanās no klasesbiedra. Tas ir tik sāpīgi..