Pilnīgi var just, ka lēnām bet neatgriezeniski tuvojas salidojums. Sen neredzēti, sen nedzirdēti cilvēki it kā pēkšņi atceras par tavu esamību, kaut ko uzraksta, kaut ko pajautā. Vai forši? Jā, protams, forši, bet tikpat forši, ka ir iemesls tur nebūt un apmulsušai neblandīties apkārt, lai vēlāk secinātu, ka pagātne un tagadne ir atšķirīgas un gandrīz nekādi nesaistītas dimensijas.

Ignorēt tagadni un saudzēt labas atmiņas, tas ir viss, ko man vajag. Un ar tiem, ar kuriem ir interesanti arī tagadnē, es varu iedzert tēju, aiziet uz teātri/kino arī citu dien'.

Pirmdien desmitos no riita pirmaa darba intervija. Vienai, itaaliski. Kaut kaads hipermàrkets, nav ne jausmas, kapeec vinji peec menesha atsaukushies uz manu CV. Nav ne jausmas, kas vareetu buut tas darba piedaavaajums.
Bet gandriiz 100% tas buus tikai treninjsh itaalju valodai. Neticu, ka kaads mani pienjemtu darbaa uz apm trim nedeeljaam, lai peec tam atlaistu atvaljinajumaa uz divaam. Bet visi gjimenes un valsts sveetki man tomeer svariigaaki. Ja ir shis piedavaajums, notekti buus arii kaads naakamais.
LV taatad no 8 niidz 21ajam nov. Pirmaas piecas dienas buus arii Marco. Taa ka, ja ir gribeetaaji, varat saakt book' ot laikus! :))

Tad, kad man ir vēlme runāt, visi pārējie ir saguruši un neinteresanti. Kad man nav vēlmes runāt, tad visi ir nu tik griboši komunicēt, ka Māra pēkšņi pārvēršas mēmā, lepnā dīvainī.
Anyways, šodien uz kursiem ejot satiku afrikānieti (neatceros vārdu), kurš atplauka smaidā un apstājās jauki parunāties. Nākampirmdien būs jāaiziet arī uz viņa līmeņa nodarbībām un jāpadraudzējas. Tāds smaidīgs un galīgi citādiem vaigu kauliem kā citiem. Un vēl manam acu skatam ir pazudusi marokāniete. Ar viņu ar man gribētos padraudzēties, tāda superīga tante.
Bet vo šitie visi poļi, krievi, rumāņi, moldāvi, baltkrievi.. Eh. Slāvu asinis mani nu nemaz, nemaz nesaista.
Un kad itāļi ir tuvumā, tad man ir tas nerunājamais garīgais! :)

Vienīgais Itālijas sabiedriskās televīzijas labums - tajā rāda arī dokumentālās filmas par Bocelli. Un filmas beigās viņš sēdēja pie kalvierēm ar savu mūža sievieti.. Žurnāists viņai jautāja, vai visu laiku ir blakus. Viņa atbildēja, ka viņas dzīve ir viņš un viņa nevarētu būt laimīgāka nekur citur, darot kaut ko citu. Tad žurnālists jautāja, ko tad kopā viņi dara. Un Bocelli iesmējās, ka piemēram, taisot karaoki. Un kamēr viņš runāja ar neveiklu smaidiņu sejā, viņa rokas nemitīgi spieda akordus un spēlēja pavadījumus sarunai. Pats pēdējais tad arī bija tā viņu karaoke: 'Vivo per lei' Bocelli un viņa mūža sievietes nevis Sāras Braitmanas izpildījumā.
Nu vo, un ja tu esi redzējis šo dokumentālo filmu ar mūža sievieti un Bocelli, tad, lūdzams, nekad, nekad neklausies vairs kā Sāra Braitmana mēģina šo partiju nodziedāt itāliski. Secināju, ka nan tomēr ir ļoti, ļoti svarīgi nedzirdēt akdentu šajā 'dialogā'.
Nu vo, un viss šis protams ved uz daudz un dažādām pārdomām.
Bet Ferrārā beidzot ir auksts, auksts (ap desmit grādiem), spoža, spoža saule un vējš. Akurāt tā, lai atkal aizietu uz kapsētu un sataisītu kapitālas bildes. Jā, tā kapsēta mani baigi pavelk. Smieklīgi, ka arī Internazionale festivāla laikā tās trīs dienas staigāju kā ūdeni mutē ieņēmusi un ar Ilonas itāli nerunāju. Un tad, kad svētdienas pēcpusdienā jau pēc festivāla mēs štukojām, kura būtu pati iespaidīgākā vieta, pirmā pietura bija vecišķa saldējuma kafejnīca un tad teciņus vien uz kapsētu. Toreiz paspējām foršā krēslā (šos vārds ir pelnījis īpašu uzsvaru!), kārtīgi izsatigājām visus labirintus (ar to es domāju asociācijas ar filmu, kustīgām flīzēm un kārtīgu maldīšanos) un dalījāmies pieredzē ar labākajiem kadriem.

Kapsētas pārākums sēpjas faktā, ka Ferrāras vecpilsētu joprojām ierobežo pārsteidzoši labi saglabājies vecpilsētas mūris un no visas ierobežotās teritorijas aptuveni vienu sesto daļu aizņem kapsēta. Un vēl. Ferrāra tāpat kā Rīga  ir iekļauta Unesco Pasaues vēsturiskajā mantojumā. Ja Rīgā, Unesco piemiņas plāksne atrodas Doma laukumā, tad Ferrārā tā ir kapsētas kompleksā.

Šodienas vēlajās brokastīs bija silts piens ar kruasānu un stiprā itāļu kafija. Beidzot arī te saules stari ir gana slīpi un temperatūra tāda, ka rudens varētu arī tuvoties. Sāku knakstīties ap granātābola sēkliņām, kas man katru reizi ar lapnumu liek atcerēties, kā mēs tos granātābolus pagājušonedēļ tumsā zagām ^__^.
Patiesībā jau nezagām. Ap astoņiem vakarā, kad ārā jau tumšs, braucām uz vietējo atklāto futbollaukumu, kur starmešu gaismā visi wannabe futbolisti katru nedēļu sit bumbu. Noparkojāmies stāvvietā un tieši pretī mašīnas lukturu izgaismots kā briedis stāv granātābolu koks. Mans "ohoo" un klusumā izteiktie Marko leģendārie vārdi: "This tree is ready to harvest!" Pēc tam tikai klusa ķiķināšana, futbollaukuma sarga vaktēšana un nabaga kociņa zaru švīksti, līdz aizmugurējā mašīnas sēdeklī ieripoja septiņi lieli granātāboli.

Nu man ir reàla škrobe. Izlasīju Diena.lv, noklausījos latvijasradio.lv, ka turpmāk laikam nebūs īsti jēgas neta sērfu sākt ar diena.lv. Jo Delfi.lv interfeiss man derdzas un pārējo avīžu mājaslapās nekas nenotiek. Ja, piemēram, varētu konsolidēt Politiku LETA un Latvijas radio, es būtu vienkārši nenormāli laimīga.

Un no otras puses, moš CV aizsūtīt tam Trallalaalmakam? :D Varbūt tagad pēc ilgiem laikiem atkal būs pieprasījums pēc žurnālistiem :))

"I think of the postmodern attitude as that of a man who loves a very cultivated woman and knows that he cannot say to her "I love you madly", because he knows that she knows (and that she knows he knows) that these words have already been written by Barbara Cartland. Still there is a solution. He can say "As Barbara Cartland would put it, I love you madly". At this point, having avoided false innocence, having said clearly it is no longer possible to talk innocently, he will nevertheless say what he wanted to say to the woman: that he loves her in an age of lost innocence."
— Umberto Eco

Baigi precīzi. Nevis pavisam, bet ļoti tuvu patiesībai, šeit.

Prāts nespēj pierast pie domas, ka ir nu jau piektais oktobris, bet ārā joprojām +28. Saules stari slīpi, kokiem lapas dzeltenas, itālietes staigā garos zābakos un mētelīšos. Esmu redzējusi pat dūnu jakas. Bet, kāmon, kokvilnas džemperītī ar īsām pieduknēm un zandelēs varu nosalt tikai ap deviņiem desmitiem vakarā. Un es taču esmu tā, kurai vienmēr ir auksti - ziemā, vasarā, zem segas, zem divām...

"In one of my favorite books, Travels in Hyperreality, Umberto Eco travels through the hyperreality of American Tourist destinations. He describes how reality is recreated in museums, theme parks and the Disneylands of America. How they constantly meet your expectations by creating destinations that are better than art, better than history, more natural than nature. You can see the Venus de Milo, with arms and everything. This also applies to the largest pyramid in the world – it’s in Las Vegas. The goal of the architect was simple – if you have been in the Las Vegas pyramid, you will be disappointed by the pyramids of Egypt.  They will be smaller, less “real”. This video is the Norwegian version of Hyperreality. It is not enough to be actually in “The worlds most beautiful adventure”. You must be stimulated even more – by blasting Greig at 200 decibels – they give you the true Norwegian Fjord experience – the most beautiful moment of your lifetime"
From here