Pilnīgi var just, ka lēnām bet neatgriezeniski tuvojas salidojums. Sen neredzēti, sen nedzirdēti cilvēki it kā pēkšņi atceras par tavu esamību, kaut ko uzraksta, kaut ko pajautā. Vai forši? Jā, protams, forši, bet tikpat forši, ka ir iemesls tur nebūt un apmulsušai neblandīties apkārt, lai vēlāk secinātu, ka pagātne un tagadne ir atšķirīgas un gandrīz nekādi nesaistītas dimensijas.

Ignorēt tagadni un saudzēt labas atmiņas, tas ir viss, ko man vajag. Un ar tiem, ar kuriem ir interesanti arī tagadnē, es varu iedzert tēju, aiziet uz teātri/kino arī citu dien'.