Šī dziesma vispār met vēderu otrādāk. Bet tas pagaidām ir mazsvarīgi. Tā ir tikai viena tūkstošā daļa no visa tā, kas asociējas ar vidusskolu. Šodien darbā sakreņķējos, sajutos viena un atcerējos, kā man derdzas ēst pusdienas vienai un cik viena esmu, bet ēst tomēr gribas. Aizgāju uz skoliņu. Viena. Sēdēju pie lielā galda un domāju, cik senāk tur bija jautri un lēnām ēdu veco labo kartupeļu biezeni ar balto mērci un salātiem. Tā, kā senāk. Tagad viņiem ir arī lazanja un tiramisū, bet jāēd kā senāk. Ēdu un domāju, tieši cik daudz būtu gatava maksāt, lai atgrieztos tajā laikā. Tā dīvaini. Nav jau tā, ka tagad būtu slikti. Bet laikam nav arī galīgi labi. Toreiz arī nebija galīgi, galīgi labi. Bet bišķi uz to pusi tomēr bija.
Bet vispār! Nē nostaļģijai! Vēl sešas darba dienas nu jau vecajā darbā, vēl 12 dienas līdz Itālijai.. Vēl pāris mēneši bakalauram un tad es cīnīšos ar pagātni, to brutāli izmetot no dienaskārtības. Ja citādi nevar, tad jāvar tā.