Sveiks, Cibiņ!

Pēdējās dienas jūtos, kā pasaules nepieņemta, riju šeibas un domāju, ar ko šis drausmīgais laiks beigsies. Aizkūlos pat līdz Alfai, bet konkrētais sociums mani nobiedēja - tālāk par aptieku i negāju, pacēlu cepuri un atvadījos līdz kādai nākamajai dienai. Šopingam nav noskaņojuma, Ziemassvēkiem nav noskaņojuma. Kaut kā izmisīgi pietrūkst un pa galvu maisās nepareizās domas.
Piemēram, par to, kādi mēs, latvieši, izskatāmies pārējiem un cik daudz tādiem ārējiem faktoriem vajadzētu ietekmēt mūsu domas un darbus. Atsauce uz pēdējo sarunu ar Džūliju un Eduardu. Tas, kā viņa kaut kādu papīriņu dzenāja pa galdu, pacēla acis un sāka: "Meitenes, es jums kaut ko pateikšu..." un tad tev nākas dzirdēt patiesību, par to, cik vienaldzīgi, noslēgti un citiem dīvaini mēs šķietam. Un tad vēl tā godīgi sev atbildēt, vai tiešām ir tik traki ar to krīzi un korumpētību. Vellsarārā! Kāpēc es vairs nevaru ārzemniekiem lepni paceltu galvu teikt - esmu latviete. No Latvijas tur Baltijas jūras krastā. Sava unikalitāte laikam būs jāmeklē kādā garīgākā plauktā par ikdienu un tirgus ekonomiku.
Bet, tas, ka citi eiropieši nespēj saprast mūsu inflācijas un citus rādītājus, nav nekāds jaunums. Vēl mazlietiņ trakāk ir tas, ka mēs arī viens otru lāga nesaprotam. Šodien radagabalam pateicu maģisko frāzi, pēc kuras pati apbimbājos. Jā, bet tūlīt, tūlīt jau pēdējais pusgads augstskolā un tad LU Aula un diploms kabatā. Un tad man gribas braukt prom. un, lūk, arī aktuālie jautājumi: kā svešā valstī atrast nodarbošanos, ja valodu nezinu!? Brīvprātīgais darbs?! Un paralēli sapelnīt studiju maksu maģistram!? Un kādam maģistram un kur?!
Eh, šogad man būs daudz "jaunā gada apņemšanos" ;]