Astoņos lidmašīna, septiņos gribu būt lidostā. Līdz tam darbs, simts nepadarītas lietas un skriešana pēc kofera. Man atkal ir nelabi, vēderā griežas un ēst vairs negribas. Vakar ar Martuku taisījām kapitālāko pasēdēšanu. Un secināju, ka ir nenormāli izdevīgi, ka ir man tāda draudzene, tik nenormāli līdzīga man. Kad liekas, ka jūdzos un jābrauc uz Aptiekas ielu, mēs iedzeram karstvīnu un izrādās, ka ir vismaz viens cilvēks tikpat jucis un nenormāls kā es. Tas rada drošību, ka vecumdienās vistaskājas mājas virtuvē ar melno kaķi pie sāna es nejutīšos vientuļa. Mēs esam vismaz divas tādas.
Un vēl - mēs abas baidāmies, bet daram to katra pa savam. Manas bailes ir šīs te un visas pārējās, kas iedzen stingumu asinīs. Viņas bailes viņu pilnveido un grūž tiekties uz vislabāko. 11.janvārī viņa kāpj lidojošajā putnā un atvadās uz veseliem 3 mēnešiem. Viesizrādes četrās dažādās Francijas pilsētās, afišas jau nodrukātas. Pirmā aktieru sarakstā viņa ir dēļ alfabētiskās secības. PA-GAI-DĀM. Vēlāk būs citi iemesli, es zinu.