Vai hierarhija un bosings darba vietās tiešām ir tik traki kā grāmatā "Bailes un trīsas", kura esot tak balstīta patiesos notikumos? Grāmata anotācijā bija aprakstīta kā jautra, bet beigaas jau vairs smiekli nenāca.
Mēģināšu atcerēties autori, tā bija jauna sieviete, diplomātiskā dienesta darbinieku meita, kura Japānā bija uzaugusi, bet tad izauga un mēģināja iestāties darbā, un kā nu viņai negāja.


Vai kāds atcerās kā padomju laikos un nedaudz pēc tiem runāja par Vidusāzijas iemītniekiem? Tas bija tāds paviršs skatiens no augšas, kur katram eiropioīdam bija morālas tiesības norādīt tiem turkmēņiem vai tadžikiem kā civilizētam cilvēkam ir jārīkojas, kā jāstrādā un kā jādomā.
Taisnību sakot, Japānā attieksme pret ārzemniekiem ir analoģiska. Pret Āzijas ārzemniekiem tā ir universāla, tikai retais viņus uztver adekvāti, bet pret eiropiešiem tur ir variācijas uz abām pusēm, bet arī tikai retais uztver eiropiešus kā vienlīdzīgus.

Tā attieksme ir labi redzama darbavietās: ārzemnieks ir instruments, ārzemnieks strādā japānim par labu un ārzemnieka vieta ir pie darbagalda, jo no vadības un citām smalkām matērijām viņš neko nesaprot. Tās attieksmes manifestācija bija nesenais likums par ārzemju mācekļu pieņemšanu; tas ir, jauni cilvēki no Ķīnas un Vjetnamas atbrauc uz Japānu un strādā veikalā par kasieriem, par divreiz mazāku algu. Oficiālā ideja bija tāda, ka tie vēlāk atgriezīsies savās valstīs un tur varēs pielietot unikālās kasiera darba zināšanas, atvērt savus kasieru uzņēmumus un ņemt dalību valsts maršam uz uzplaukuma pusi. To visu vēl ļaunāku padara melnum melns zināšanu trūkums par jebkādu pasauli ārpus Japānas un uzskatu, ka Japānas modus operandi, Japānas domāšanas veids un manieres ir paši par sevi saprotami un, protams, analoģiski ar izpratni par civilizēto pasauli. Šeit daudziem būs "paga, bet Eiropā taču bieži ir tāpat!". Tieši tā, Eiropā mēdz būt tāpat, bet tas nemazina problēmas nopietnumu.

Kad aizgāju no savas pirmās darbavietas Japānā, tas bija ne tikai pragmatisks lēmums, bet arī emocionāls lēmums, kas man ir liels retums. Man likās, ka ja šefs nebija pajautājis vai esmu dzīvs pēc 11. marta zemestrīces, ja šefs uzskatīja, ka aizbraukt uz Krieviju uz divām dienām nokārtot firmas dokumentus skaitās atvaļinājums, ja šefs mani centās pārliecināt, ka veļasmašīna man nav vajadzīga, jo tikpat labi var mazgāt drēbes koinlāndrijos, tad tā šefa attieksme nebija pārāk cilvēcīga. Kad stāstīju viņam par aiziešanu, viņš teica, ka japāņi esot ļauni un man darīs pāri, bet pie viņa firmā es būtu tikpat pasargāts... Aizgāju arī un par to nenožēloju.

Padomijas, Latvijas, Baltkrievijas un Krievijas pieredze man deva visai sīkstu ādu, tāpēc japāņu uzbraucieni nav tik sāpīgi kā augstākminētās grāmatas varonei, bet jokainas lietas gadās joprojām.

Strādāju vadošā amatā, bet katrs jauns darbinieks kurš atnāk komandā, sākumā sāk kārtot prioritātes. Parasti tā ir vai nu cenšanās kļūt par tādu kā vēstnieku starp "to ārzemnieku" un klientiem, vai arī pa taisno kāds sāk man stāstīt kādu darbiņu viņi gribētu lai es izdaru, lai tie varētu tā darba rezultātus ielikt savā atskaitē. Ņemot visus Japānas plusus, attieksme pret ārzemnieku pārāk bieži ir attieksme pret darba lopu, pat tad, ja tiek ignorēta uzņēmuma hierarhija. Tie ir skarbi vārdi, bet tie ir jāsaka. Ja ārzemnieks ir mīkstmiesis bez biezas ādas, ragiem un zobiem, tad katrs ārzemnieks būs iemīdīts sabiedrības zemākajos slāņos un tur arī paliks. Tādu, diemžēl, ir daudz.

Nu un, piedevām, jāmin, ka sieviete šeit vienmēr ir zemākas kārtas dzīvnieks, tāpēc attieksme pret ārzemnieci sievieti būs ļaunāka par attieksmi pret ārzemnieku vīrieti. Tas ir atsevišķš, ļoti plašs temats, bet īsumā ir tā, ka sieviešu segregācija sākas vēl izglītības fāzē. Daudzās, ja ne visās universitātēs sievietēm ir jāsavāc vairāk punktu lai tiktu iekšā, daudzās darbavietās sieviete ir mazāk vēlama, jo tai ir "vajadzības" un tā tālāk un tamlīdzīgi. Manam universitātes pētījumam tas bija sekundārais temats un es joprojām pēc tā nevaru atjēgties. Esmu stāvā sajūsmā par Japānas sievietēm. Ne jau skaistuma ziņā, bet par viņu spēju šajā vidē dzīvot. Bet tās, kuras tiek augstāk, ir apbrīna vērtas un parasti ir daudz spējīgākas un gudrākas par vīriešu pārstāvjiem tajā pašā sociālajā slānī.

Bet jā, ar laiku man šī cīņa apniks un gribēsies ko mierīgāku, tad, laikam, migrēšu no Japānas projām.

Ņemot interviju pie kāda kunga saņēmu ielūgumu piedalīties burošanā ar kādu īpašu laivu.

Tā labi no rīta devos uz Enošimu, sameklēju marīnu, ar mazliet lielākām grūtībām sameklēju pašu laivu. Izrādījās, ka tā esot vēsturiska burulaiva, kuru izmantoja imperatora vadāšanai turp un atpakaļ sešdesmito gadu olimpisko spēļu laikā. Taisīta pilnīgi no koka, ieskaitot mastu un kopumā diezgan skaista.
Burāšanas mākslu pārzinu tieši tik daudz, lai varētu rāmi sēdēt laivā iekšā un neizkrist, tāpēc to arī darīju. No marīnas izbraucot laivā jau bija vismaz desmit cilvēki: visi kā viens vismaz divreiz vecāki par mani, bet ņipri un dzīvespriecīgi.

Pabraukājām pa Sagami līci, paklausījāmies burātāju stāstus. Šeit, redz, ir klints, no kurienes Kamakuras šogunāta samuraji meta jūrā savus zobenus. Un tur, redz, ir klints, pa kuru šāva mācībās Japānas imperiālās armijas karakuģi. Pa to laiku vecmāmiņas izvilka no somām uzkodas un vīnu. Vispāri vīna dzeršana pusdienlaikā, turklāt karstumā, mani neko daudz nevaldzināja, bet bija labi.

Pēc burāšanas piestājām Enošimā un kāds ieminējās, ka tepat dzīvojamā rajonā esot visai garšīga bode. Taisnību sakot, nezināju, ka Enošimā vispāri ir dzīvojamie rajoni, bet izrādījās, ka ir. Bodē pasniedza melnā, aizdomīgā mērcē sautētu brangu beriksu un garšoja tas vienkārši fenomenāli. Beriksu ēdot burāšanas pulciņa vadītājs, nu jau ierāvis biškiņ par daudz sakē, sāka stāstīt, ka vecā burulaiva esot jāglābj, tāpēc viņš esot atvēris glābšanas fondu. Pa to laiku vēl viens kungs, kura dzimtene ir Sendai pilsētā, visu laiku stāstīja tikai par Sendai rīsiem, kuriem "nav nekādas vainas". Vecmāmiņas ar raizēm, bet mierīgi uz to haosu noskatījās un vēlāk fonda atvērēju nesa no bodes ārā. Otrais pa to laiku vēl turpināja stāstīt par rīsiem.

Atgriežoties pa tiltu no Enošimas uz kontinentu galvas visiem izvēdinājās, un vilcienā iekāpjot gan nestaigājošais kungs, gan rīsu reklamētājs bija jau pilnīgi adekvāti, itkā nekas nebūtu noticis. Visu ceļu atpakaļ sēdēja vagonā ar gluži taisnām sejām. Tā japāņu aktierspēja mani nebeidz pārsteigt.

Pirmais rajons kur strādāju atbraucot uz Tokiju bija Ebisu. Tā ir samērā klusa un skaista vieta, kur sakuras alejas sadzīvo ar neskaitāmajām dzerambodēm, glaunajām franču ēstuvēm un stikla biroju ēkām.
Ēdamvietu bija tik daudz, ka katru dienu pusdienās gājām citā vietā. Divreiz nedēļā ēst vienā bodē bija slinkuma izpausme un neko tādu mēs neatļāvāmies.
Katrai bodei bija sava iezīme un es pat neatceros visus nosaukumus, jo iesaukas bija piemērotākas.

Piemēram, "pie vectēva", kā to bodi sauca birojā, bija teppanyaki gaļas ēstuve, kur saimnieks, ļoti cienījamos gados vectēvs, viens pats apkalpoja visu zāli. Vienā rokā brangs gaļas nazis, otrā rokā vīna pudele; kā jauns viņš lēkāja no viena galda līdz otram, grieza gaļu, lēja vīnu virsū un itkā pavēlot teica apmeklētājiem kas un kā ir jāēd.

Tad bija "pie Amruta": tipiska indiešu karijbode bez īpašām iezīmēm, bet mūsu indiešu kolēģis Amruts teica, ka tā ir autentiska, un ka labais tonis ir pasūtīt zirņu kariju, jo viņš esot veselīgs.

"Pie meitenes" bija japāņu karija bode, kur šefpavārs bija bodībilderis gados ar maigu valodu un smalkām manierēm. Viņa meita strādāja par viesmīli un kādreiz man ļoti patika, tāpēc gāju ēst kariju katru dienu vismaz pus gada garumā. Beigās izrādījās, ka meita ir precējusies. Vai nevarēja pateikt agrāk?

Pie biroja bija bērnu rotaļu laukums ar sakuras kokiem apkārt un betona kalniņu astoņkāja izskatā. Tam laukumam, laikam, kādreiz bija garlaicīgs nosaukums, apmēram kā "Ebisu 1. kvartāla rotaļu laukums", bet neviens viņu nesauca nekā savādāk kā par astoņkājparku. Tagad, ja skatās gūgles kartēs, tad astoņkājparka nosaukums jau ir oficiāls.

Ebisu katru vasaru ir Ebisu festivāls, kas varētu būt tipisks japāņu vasaras festivāls, bet ar neredzētu dalībnieku sparu. Viss notiek kā Indijas filmās: pa vidu uz platformas vairāki cilvēki sit bungas un dejo pa apli, bet garāmejošie salarīmeņi pamet savas darīšanas un metas dejā iekšā. Kulminācija ir tad, kad visu apkārtnes ielu cilvēki vienojas dejas ritmā, dziedot Ebisu dziesmu: "E-bi, E-bi-su! E-bi, E-bi-su!". Neko tādu nekur citur neesmu redzējis, ja neskaita indiešu filmas, protams.

Nu un, stāstu var pabeigt ar Ebisu spoku stāstu. Apkārtnē atrodas divi debesskrāpji, savādā kārtā ar vienādiem nosaukumiem. Viens no viņiem ir uzbūvēts starp vecām kapsētām un vietējo vidū ir baumas, ka visi lielie uzņēmumi, kuriem ir nelaime tur ierīkot savu biroju, drīz vien bankrotē. Baumas var palikt baumas, bet mūsu klients, viena pasaulē pazīstama japāņu firma, tur pārvācās ar savu biroju. Viņiem ļoti ātri sākās finanšu problēmas un, joki paliek joki, viņi no turienes izvācās uz citām telpām. Bizness atkal iebrauca sliedēs un problēmu vairs nebija. Kas līdzīgs notika ar slavenu ķīniešu virtuves restorānu, kuru apmeklēja slavenības un tā: pēc kāda laika viņš aizvērās ciet un neviens telpās iekšā neiebrauca. Kā ir tagad nemāku pateikt, bet gan jau ka tukšs viņš nestāv.

Kādreiz strādāju kopā ar japāni, kurš bija samīlējies krievietē un staigāja mācīties krievu valodu kursos tikai viņas dēļ.
Īpašs progress viņam nebija, bet ļoti labi sanāca satvert dažas kultūrkoncepcijas un tās komentēt.
Bieži vien viņš kaut ko salaida grīstē un citi gāja viņam aizrādīt.
Tie "citi" pārsvarā bija krieviski saprotošie izraēlieši.
Tad nu viņam jautā: "nu, pasaki, kā tā ir sanācis?"
Japāņu kolēģis acis izbolījis un rokas izpletis: "Izviņi! Tak polučilos!".

Ka ar apbedisanu lielajas pilsetas? Pienjemu, ka kapsetu tur nav?

Japāņu bērēs esmu bijis pusotru reizi, tāpēc pieredze ir maza.

Pirmā reize bija sunīša apbedīšana.
Ne tik tālu no mājām, tepat Tokijā, ir sunīšu un kaķīšu kapsēta: tāda pati kā cilvēkiem, bet bez aizpasaules vārdiem (par to vēlāk). Pie ieejas ir kaut kas līdzīgs kapličai kur notiek atvadas, tad tālāk ir krematorija, templis un pati kapsēta.
Bēres nav ļoti priecīgi svētki, tāpēc man ir diezgan smagi par to atcerēties bet jā, sākumā, tāpat kā cilvēkiem, ap sunīša ķermeni pulcējās saimnieki un draugi, raudāja un tā... Tad sunīti ainesa līdz krematorijai. Pēc krematorijas sekoja tā japāņu tradīcija, kuru es joprojām neesmu spējīgs normāli pieņemt, tā kaulu šķirošana. Tempļa priesteris paņem dažus kaulus un nodod ar kociņiem tālāk. Tālāk tie kauli tiek nodoti no kociņiem uz kociņiem, līdz nonāk urnā. To urnu vēlāk saņem kā sunīša pīšļus, kurus apglabā kapsētā. Starp citu, tieši tāpēc esot nepieklājīgi nodot ēdienu no kociņiem uz kociņiem ēdot, jo tā ir bēru tradīcija.
Vēlāk notiek lūgšana templī, kur ir jāaizdedzina vīraks, jāiesit ar vālīti pa misiņa podu un ar to procedūra ir beigusies.

Cilvēku bēres ir sarežģītākas un sastāv no vairākām fāzēm. Atvadu fāze ir bēdīgā fāze, kad stāv apkārt zārkam un atvadās. Tie ir tādi bēdīg-priecīgi svētki, jo itkā ap zārku visi ir skumīgi, bet kad iet uz citu istabu ieēst un iedzert, tad sērīgums pazūd kā nebijis, bez sirdsapziņas pārmetumiem. Tad notiek krematorijas fāze, kuru es, godīgi sakot, negribētu piedzīvot, jo ja sunīša kaulu šķirošana vēl bija paciešama, tad ar cilvēka kauliem būtu grūtāk. Tajā neesmu bijis, jo biju darbā. Tad seko vismaz mēnesi garš sprīdis, pēc kura notiek apbedīšana.

Es teikšu tā: esmu bijis tradicionālās tējas ceremonijās nedomātās tūristiem, esmu piedalījies jaunā gada sagaidīšanā Aiči laukos pēc visām samuraju tradīcijām, esmu ēdis jēlas aknas un dzēris dzērienus no skudrām, savvaļas fugu pēc kura tirpst āda, vērojis Sagami līča spīdumu naktī un kails staigājis pa sniegu Hokkaido starp karstajiem avotiem un pat dziedājis Šalom Aleichem apskaudamies aplī ar japāņiem. Bet to visu pārspēj apbedīšanas rituāls. Laikam nebūtu smuki to teikt tūrisitiem, ka, redz, ja būsi Japānā, apbedī kādu, bet tā ir viseksotiskākā Āzijas pieredze kura man kādreiz ir bijusi. Jā, un es saprotu, ka īsti izskatīt ko izklaidi nevar, bet tas bija fascinējoši.

Ar tik garu ievadu jāizskaidro pats process.
Viss sākas ar uzgaidāmo teplu templī. Tā ir askētiska telpa, tīra, bet glauna, ar izkoptām virsmām: galds no melna koka, marmora grīda... Katram tiek izsniegts kas līdzīgs mazam rožukronim, kurš ir jātur rokā un tēja, kuru padzerties gaidot. Telpā ir auksti, ož pēc vīrakiem un īsti omulīgi nav.
Pēc kāda laika saņēmu ielūgumu ienākt templī, pašā iekšā. Vidū zeltīts altārs ar Budas veidolu, stilizēti koka un zelta lotosa ziedi apkārt, pie altāra stāv bungas un divi mūki ar smuki nodzītām galvām. Abi apsēžas un sāk šūpodamies ierunāt mantras. Dalībniekiem izsniedz lūgšanu grāmatu, kurā viss ir rakstīts maņjoganā (tā ir rakstība bez fonētiskā alfabēta, tāpāt kā ķīniešu valodā), bet izruna ir rakstīta pie rindām maziņiem burtiņiem. Tā nav japāņu valoda, tas ir sanskrits, kurš ir pierakstīts lietojot japāņu heroglifus, turklāt senajā rakstībā!
Mūks sagatavo paplāti ar oglēm un trauciņu ar pelniem līdzīgu vīraku blakus, padod to pirmajam dalībniekam sola malā un atgriežas lūgšanu pultē. Sāk sist bungas un parāda ar pirkstu kur ir jālasa mantra. Visi sāk monotoni dziedāt mūkam līdzi, sanskritā ar smuku japāņu akcentu.
Vīraku paplātes turētājs paņem pirkstos vīraku, paceļ gaisā, noliec galvu un uzber oglei virsū. Gaiss piepildās ar spēcīgu vīraka smaku. Nodod nākamajam. Tad nākamajam. Tas viss notiek dziedot mantras. Kad pienāca mana kārta, gaiss templī vairs nebija caurspīdīgs: zilganā, smaržīgā miglā varēja saskatīt spīdīgās mūku galvas, tad savu grāmatu ar sanskrita mantrām un pašu vīraku. Mantru skaņa sāk kļūt organizētāka un šķita, ka visi atradās tādā kā transa stāvoklī. Padevu savu paplāti tālāk un gaidīju beigas.
Kad viss beidzās, mūki paņem trauku ar pīšļiem,un aiznes līdz kapam. Kapa struktūra nav īsti tāda kā Latvijā: kapakmens ir, bet zem viņa ir tāds kā nodalījums ar durtiņām, kur stāv visu radinieku pīšļu tvertnes. Pīšļu tvertni ieliek iekšā un speciālā vietā pie kapakmeņa ieliek koka paplātes ar citpasaules vārdiem sanskritā. Kad cilvēks nomirst, tad viņam dod citu vārdu, ar kuru viņš dzīvos tālāk un tas vārds ir sanskritā. Noslēgumā radinieki salasās apkārt, daži pārkrustās. Vēlāk uzzināju, ka daži bija katoļi, bet budistu un sintoistu būšana smuki ar viņu katoļticību sadzīvoja kopā. Tas ir ļoti interesants kokteilis.
Kad viss beidzās, visi kopā aizbraucām uz sušī restorānu un ēdām un dzērām. Bija jautri, jo aizgājēju mocības ir beigušās.

Par kapsētām runājot, tādu ir daudz. Viņas ir tepat pilsētā, dažiem mājas ir ar smuku skatu uz kapakmeņiem un koka paplātēm. Ap kapsētām parasti ir smuki žogi un nezinot var paiet garām nepamanot. Parasti blakus ir arī templis, bet tempļu pilsētās vispāri ir daudz, tāpēc tie neizceļās.

Atsevišķi ir jāmin sintoistu bēres. Pārsvarā japāņiem visi priecīgie svētki tiek svinēti pēc sintoistu tradīcijām, bet bēdīgie pēc budistu tradīcijām. Tomēr, Tokijas rietumdaļā un Kanagawas ziemeļos, ap Sagamiharas kalniem, ir spēcīga sintoistu tradīcija un tur arī bēres tiek svinētas pēc sintoistu tradīcijām. Īsti par sīkumiem pastāstīt nevarēšu, bet process ir atšķirīgs no budistu procesa: bēres ir festivāls, jo visas sintoistu reliģiskās tradīcijas ir festivāli. Par tiem kādu citu reizi.

Ir dzirdēts stereotips,ka Japāņi ļoti daudz strādā, nu tā ka kļūst par darbaholiķiem un bojā veselību. Vai tas ir taisnība vai attiecas uz kaut kādu noteiktu ekonomisko periodu vai nez,paaudžu domāšanu?

Kad kādu laiku dzīvoju Vladivostokā, bija tā laime strādāt tirdzniecības kantorī. Vienā no tiem, kuri pērk preces vairumā no Eiropas vai vismaz Krievijas Eiropas daļas un pārdod vairumā jau tālajos austrumos. Ar Āzijas lielvastīm integrācija tur ir nožēlojama, tāpēc tas biznesa modelis ir dzīvotspējīgs. Kā jau tirdzniecības kantorī, naudas bija daudz, darbinieki bija ar dzīvi apmierināti un birojs bija ar bruņotām durvīm un instrukciju kas ir jādara, ja atnāk bandīti. Darba diena sākās ar tējas padzeršanu. Kolēģi atnāca tā ap deviņiem, ieslēdza datorus, pažāvājās, tad ap desmitiem sanāca virtuvē un visi kopā dzēra tēju. Tad bija laiks pastrādāt, tad ir pusdienlaiks, tad launags, atkal tējas rituāls un vakara pusē pārtī... Pārsteidzoši relaksēta gaisotne, kurā, neskatoties uz īstā darba laika trūkumu, mums bija teicama kolaborācija un inovētspēja.

Kad atbraucu uz Japānu, tad atmosfēra darbavietā nebija īpaši atšķirīga. Cilvēki tāpat nāca uz darbu tā ap desmitiem un sanāca kopā tējas padzeršanai. Starpība bija tāda, ka japāņu birojā biznesa izaugsme bija nesalīdzināmi labāka. Tad atnāca 2009. gada krīze, Japānas birojā atgriezās deviņdesmitajos emigrējušie uz ASV un sākās elle: darbs sākās deviņos no rīta un turpinājās līdz, labākajā gadījumā, vienpadsmitiem naktī, sliktākajā gadījumā, trijiem naktī. Bieži vien tika lūgts pastrādāt brīvdienās, turklāt birojā laukos pie Nagojas, tāpēc katru rītu braucu ar šinkansenu uz Nagoju un vakarā atpakaļ uz Tokiju, kas ir ap 350 km vienā pusē. Katru dienu! Atmosfēra birojā bija tāda kā zombiju rūpnīcā, visi īgni un izsalkuši.

Augstāk es minēju to, ka elle sākās pēc migrantu atgriešanās. Tas ir, viņi atveda savu darba ekspertīzi un darba stilu un centās pielietot Japānas birojā. Viņi aizbrauca deviņdesmitajos gados, kad Japānā bija drūms laikments: pēc astoņdesmito gadu "gāzes grīdā" ekonomikas iestājās vismaz desmit gadus ilga recesija un gāja švaki. Firmas to kompensēja kā nu kurš mācēja, bet pēc astoņdesmitajiem gadiem cilvēkresursu bija daudz un, loģiski, ka likt visiem strādāt divreiz ilgāk un cītīgāk bija diezgan dulla, bet tomēr stratēģija.

Pirms laika lasīju kāda japāņu vadības pētnieka rakstu par to, ka šis darba stils ir jauns fenomens. Septiņdesmitajos gados japāņu korporācijas bija, kā to mūsdienās saka, Agile: ātri pielāgojās izmaiņām, nebija pārāk ar birokrātiju saspiestas, nelietoja resursus neefektīvos veidos, bet uzņēmās riskus. Reizinot pieeju ar japāņu tradicionālo cītību darbot jebkuru darbu, tas bija iemesls, kurš viņām ļāva izrauties priekšā saskābušajām amērikas korporācijām un kādu laiku būt pasaules līderiem technoloģiju jomā. Vēlāk atnāca astoņdesmitie un negudrās naudas plūsmas, biroju cilvēku skaits izauga vairākkārt, bagātās korporācijas kļuva vēl bagātākas, efektivitāte strauji nokrita un, līdz ar deviņdesmito gadu sākumu Japāna atradās kamaniņās lidojot no aizas lejā. Efektivitāti nogalināja birokrātija un neskaitāmie noteikumi, kuri, gribot vai negribot, rodas lielos, vertikālos kolektīvos, daudzas biznesu sfēras, kurās korporācijas ražoja viena otrai, bija salauztas un krita nost saujām, bet tie, kas palika peldot, var būt instinktīvi, sāka atkārtot astoņdesmito gadu receptes ar trīskāršu sparu: ja pirms tam papīru šķirotājs strādāja astoņas stundas, tad tagad viņš strādāja divpadsmit stundas, un strādāja ātrāk, fenomenāli ātri. Tā mēs nonācām pie citas problēmas: daudzās firmās darba efektivitāte bija mikroprocesos, bet makroprocesi bija (un joprojām daudz kur ir), ārkārtīgi neefektīvi. Jo nu, papīrus šķirot var arī mašīna. Un vispāri, kāpēc jāšķiro papīri? Tāpēc, kompensējot makroprocesu neefektivitāti, japāņi ļoti efektīvi darīja neefektīvas lietas. Tas joprojām zināmā mērā ir spēkā.

Atbildot uz jautājumu, daļēji tā ir paaudžu domāšana. Var redzēt, ka neefektivitāte, birokrātija un to kompensācijas mehānismi nāk no deviņdesmitajiem gadiem. No citas puses, darba laika statistika 20. gs otrajā pusē rāda, ka japāņu darba laiks ir krities visu laiku no sešdesmitajiem gadiem, izņemot deviņdesmito gadu sākuma un 2008 gada krīzes, tāpēc korelācija nav vienpusīga.

Pēdējā laikā ir diezgan daudz lokālo kampaņu par īsāku darba laiku un tā, bet tam ir vājš atbalsts valdības līmenī, jo tur lēmumu pieņēmēji ir cilvēki ar astoņdesmito gadu domāšanu. Viņiem ir vajadzīgs ekonomiskais brīnums, otrais būms un gāze grīdā, nevis tēvi ar bērniem mājās. Tā nu jaunekļiem skolās smadzenes tiek pūderētas ar astoņdesmito gadu slavināšanu, tai laikā kad balto kreklu salarīmeņi ar sviedriem sejā, nemākot vai nevarot optimizēt procesus, meklē perfekti optimālus ceļus darīt savu dienas rutīnu. Ja nu kādam ir svarīgs mans viedoklis, tad man nešķiet, ka šai pieejai ir nākotne un es domāju, ka ja tā turpināsies, ja pasauli nesatricinās citas problēmas, kad Japāna parasti labi tiek galā, tad viens masīvs Japānas noriets ir tas, ko būtu jāgaida tuvākajās desmitgadēs, ja ne agrāk.

pilsētas japāņu (pieņemu, ka tāds ir vairākums) attiecības ar dabu.
pirms pāris gadiem vienā arhitektūras lekcijā stāstīja, ka ar ekonomisko uzplaukumu daudz lētāk bija visu ievest gatavu, ka neviens vairs nepūlējās iegūt kokmateriālus māju celšanai, pēc tam stādīt mežus vietā, piemēram, utt, līdz ar to ne tikai konkrētajā industrijā notika norobežošanās no dabas resursiem, bet kopumā liela daļa sabiedrības no tās ir distancējusies.

Visi zina, ka japāņi var stundām ilgi sēdēt dārzā vērojot sakuras ziedlapu krišanu, klausoties circeņos un sacerot haikū. Un vēl to, ka dzīvo harmonijā ar dabu, ēdot tikai sezonālus ķirbjus un pēc iespējas nekaitējot apkārtējai videi. Tam, protams, ir tikpat daudz kopīga ar realitāti cik visiem zināmajai senlaiku hronikai par to, ka latveeschi ir masa tauta, kas dsihvuo kuokunpi un ehd sehnes.

Tokija ir ostas pilsēta, vismaz divu upju saplūšanas vietā. Agrāk apkārt bija rīsu un tējas lauki, arī zveja bija svarīga industrija, tāpēc upēm tika pievienoti kanāli kuģniecībai, neskaitāmie strauti izmantoti rīsu lauku irigācijai, bet gar mazākām upēm uz kalnu nogāzēm auga tēja. Savā ziņā, Tokija bija tāda kā Āzijas Venēcija, ar neskaitāmiem kanāliem un tai raksturīgo mitruma smaku.
Tad Tokija kļuva par galvaspilsētu, tika vismaz divreiz izpostīta gadsimtu miju lielajās zemestrīcēs, izbumbota un nodedzināta pelnos kara laikā un tad nāca lielā japānas reindustrializācija un atdzimšana ar olimpiskajām spēlēm kā ķirsītis uz tortes. Pirms olimpiskajām spēlēm Tokiju burtiski pārbūvēja par daudz vai maz mūsdienīgu vietu. Uzbūvēja lielceļu tīklu: tam nebija vietas, tāpēc izmantoja upju gultnes. Uzbūvēja ēkas un jaunus dzīvojamos rajonus. Tiem arī nebija ne vietas, ne laika plānošanai, tāpēc gāza vien pa taisno, izmantojot vēl samuraju laikmeta ielu tīklu, izcērtot birzis un bambusu dārzus, vai neizmantojot neko, tikai šībrīža vajadzību. Rezultātā, Tokijas lielākā daļa ir negudrs ielu labirints bez jebkādas sistēmas, ielu apzaļumošana ir simboliska, jo koki ir tikai gar lielākajām ielām, upju gultnes pārsvarā ir noraktas un tagad virs viņām rēgojas lielceļi.

Septiņdesmitajos gados, varbūt astoņdesmitajos, tas izskatījās kā nereāls veiksmes stāsts. Atpalikusi āzijas valsts ir visai planētai priekšā ar savu technoloģisko uzplaukumu. Šķiet, ka Tarkovskis brauca filmēt Tokiju tieši septiņdesmitajos, kas bija viņa nākotnes citu planētu kolonizācijas prototips. Tomēr, divdesmit pirmajā gadsimtā tas izskatās kā septiņdesmitie gadi, ne vairāk, ne mazāk.

Par dabīgajiem materiāliem runājot, uzplaukuma laikā bija jābūvē arī jaunas dzīvojamās mājas un virzieni bija divi - vai nu būvēt privātmāju rajonus, kā amērikā, vai nu daudzstāvu un dauddzīvokļu skudrupūžņus, kā padomju savienībā. Abas skolas eksistēja paralēli, un vēl joprojām divstāvu privātmāju rajoni diezgan negaidīti robežojas ar vecām paneļu deviņstāvenēm. Lai kā būtu, ekonomiskais uzplaukums nozīmēja arī to, ka pirktspēja auga un arvien vairāk cilvēku varēja atļauties privātmājas. Privātmājas būvēja no koka, bet, mājām noderīgs koks nebija tik izplatīts, tāpēc kādam ienāca prātā ģeināla doma izcirst tos bezjēdzīgos Japānas mežus un viņu vietā iestādīt sugi, jeb japāņu cipreses, kuras, savukārt, būs kvalitatīvs kokmateriāls gan mājām, gan mēbelēm. Visus mežus izcirst nebija iespējams, bet, tik tiešām, ja brauc pa kalniem, it īpaši Kanto novada ziemeļos, meži sastāv no glītām, vienāda auguma, taisnām kā gurķis un smukās rindās augošām cipresēm. Tas izskatās nežēlīgi skaisti ziemā, kad uz cipresēm ir sniegs, bet, ja tā padomā, kādreiz tas bija džungļu biezoknis ar dzīvniekiem un augu dažādību...

Pēdējā laikā nāk apziņa, ka mežu izciršana nebija lieliska ideja, galvenokārt tāpēc, ka sugi ir seklas saknes un viņas nesatur augsni pietiekai labi, rezultātā ir diezgan daudz kalnu nogruvumu ar ļoti bēdīgām sekām. Arī milzīgā ziedputekšņu alerģijas problēma pilsētās ir, galvenokārt, ciprešu pārākuma rezultāts. Pat uz mūsu salas tas sugi trakums tika realizēts, izcērtot džungļu gabalu un iestādot cipreses. Pirmais taifūnu vilnis staltos sugi kokus izrāva ārā un izmeta jūrā un tagad palika labi ja trīs koki kalnu ielejā, kuriem ap stumbru vijoties aug monsteras.

Māju iekšā tatami vairs nav popularitātes augstumā, bet tie vienalga pastāv, kas ir vēl viens dabiskais materiāls. Protams, ir arī plastikāta tatami, bet tur nav ne tās smaržas, ne īstās tatami sajūtas, jo kāju pēdas piemānīt nav iespējams.

Jāsaka, ka koka mājas ir norma tikai centrāljapānā, Tokiju ieskaitot. Tālāk uz dienvidiem, kaut vai Okinavā, vai "mūsu" salā, mājas būvē no betona vai vismaz no metāla konstrukcijām. Tam ir svarīgs iemesls: koka mājas ir lētas, ekoloģiskas un relatīvi mīkstas, tāpēc arī seismoizturīgas, bet tās ir arī vieglas un cieš no taifūniem. Dienvidu salās taifūni ir daudz agresīvāki, tāpēc betons vai citi spēcīgāki materiāli ir populārāki.

Lai kā būtu, pieprasījums pēc betona izveidoja spēcīgu betona industriju un lobiju, tāpēc astoņdesmito gadu otrajā pusē, kad ekonomiskais burbulis tika uzpūsts caur riskantiem aizdevumiem un infrastruktūru projektiem, betona industrija nāca padomā cementējot upju gultnes laukos, būvējot neskaitāmus tuneļus kalnos un veidojot betona tīklus uz kalnu nogāzēm, lai tie nebrūk lejā. Es nezinu vai tā betonēšanas mānija ir apstājusies, jo, cik gadījies dzirdēt, ap Osaku un Kyoto upju un vispāri visu virsmu betonēšana vēl turpinās. Tokijā, toties, notiek renesanse un jaunie pārbūves projekti izrok senās upes, apzaļumo krastus (joprojām betonētos) un pilsēta sāk izskatīties pēc diezgan jaukas vietas kur dzīvot. Šibujas pārbūves megaprojekts izraka laukā šibujas upi, ieraka zemē virszemes vicienu līnijas un beidzot tā vieta izskatās mūsdienīgi. Arī ap Tokijas staciju šimbaši upe tika atdzīvināta un Tokijā atgriežas tas kanālu pilsētas šarms. Man šī tendence ļoti patīk, un, protams, gribētos savā dzīves laikā ieraudzīt Tokijas pilnīgu transformāciju no betona skudrupūžņa par cilvēkam domātu pilsētu. Kovids migrāciju no laukiem uz galvaspilsētu ir mazinājis, tāpēc, iespējams kaut kas no tā visa sanāks.

Esmu dzirdèjusi par viņu lielisko iekārtu pārstrādes rūpniecību, bet vai tiešām ir tā, ka lielākā daļa mājas ierīču - veļas mašīnas, ledusskapji un citi tiek pieņemti atpakaļ ražotnē ottreizējai pārstrādei?

Kad vēl biju tikko atbraucis, likās, ka apkārt ir dižen daudz automašīnu, kuras brauc caur rajoniem ar skaļruņiem un, kā man likās, kaut ko tirgo. Tā arī bija - tofu automašīnai bija jautrs tofu meldiņš, cepto batatu tirgotājiem cepto batatu dziesma, tad vēl bija nacisti ar kara laiku šlāgeriem, atkritumu pakotājmašīna ar kawasaki pilsētas himnu un hokkaido piena mašīna. Bet viena man nedeva mieru - pa ielām lēnā gaitā braukāja pikaps ar skaļruni uz jumta. Manas japāņu valodas zināšanas sākumā nebija derīgas nekam, tāpēc sapratu tikai to, ka īsti hokkaido piens tas nav. No skaļruņa maiga, miegaina sievietes balss kaut ko stāstīja. Beigās, cik nu spēju saprast ar savām zināšanām, piekodināja, ka ja kaut ko nesaproti, pajautā. Ļoti pretimnākoši, bet tas maigais miegainums balsī bija aizdomīgs…

Izmest vecu tehniku tāpat atkritumos Japānā nedrīkst. Protams, mēģināt jau var, bet iespēja ir tāda, ka viņa paliks gulēt pie miskastes kamēr policija to neatnesīs atpakaļ. Ja ir nepieciešams izmest ko lielu vai sarežģītu, tad ir jāpasūta atkritumu izvešana pašvaldībā, kas notiek reizi mēnesī, jānopērk 500 jēnu marka veikalā un noteiktā dienā tā technika jāiznes ārā ar uzlīmētu marku.

Veikalos, pērkot jaunu techniku, veco var nodot utilizācijai un par to vēl saņemt kaut kādu atlaidi, vai nesaņemt neko. Ja tehnika ir eksotiska vai nav pirkta japānā, vai tas ir kas tāds, ko vienkārši mājas priekšā ar uzlīmi iznest nesanāk (jā, tas ir mājiens uz tām lellēm…), tad ir problēma. Kādreiz kāds gudrinieks savu lelli izmeta Aokigahara mežā, cerēdams, ka tur tā vienkārši iefiltrēsies pašnāvnieku pūlī un neviens nepamanīs. Ziņās viņš tiešām trāpīja, ar visu lelli.

Nu re, ko lai dara, ja nevar izdomāt kā utilizēt atkritumus? Jā, tā mašīna ar miegaini maigo sievietes balsi ir puslegālais utilizācijas pikaps. Kad es to izfigūrēju ārā, man likās, ka beidzot esmu atradis laifhaku un skrēju tam pikapam priekšā tikko izdzirdējis balsi. Pasaucu šoferi iekšā un palūdzu lai savāc manu veco zivju krāsni. Viņš paskatījās apkārt, tad uz krāsni un sacīja: “Pieci tūkstoši. Būs labi?”. Nezināju ka par to vēl piemaksā, bet nu jā, tā taču ir normāla technika. Cik lieliska valsts! Piekrītoši pamāju. Vecis savāca zivju krāsni, iemeta pikapā un jautā: “nu, kur nauda?”. Tad man beidzot pieleca, ka pieci tūkstoši bija par utilizāciju. Toreiz biju zaļš, kūtrs un apjucis, tāpēc samaksāju vien. Tagad, laikam, paņemtu krāsni atpakaļ.

Starp citu, kolēģis dzīvoja pie viena tāda technikas utilizācijas centra. Tur pie vārtiem stāvēja ledusskapji, krēsli, vecie TV un kas ne. Viņš vairākas reizes gāja garām brīnīdamies un vienreiz pajautāja večiem iekšā ko viņi ar to visu dara un kā utilizēs. Sakarīgas atbildes nebija, kāds pa jokam piedāvāja paņemt, ja grib. Kolēģis piekrita. Tā viņš “barojās” no utilizāciajas stacijas kādu laiku, bet vienreiz uz 2 nedēļām pazuda, runā, ka bija arestēts. Vai tam bija sakars ar utilizāciju nav ne jausmas, bet stāstu par jaunajiem utilizētajiem gadžetiem vairs nebija.

Pēdējo gadu laikā, šķiet, ir kritusies rakstu kvalitāte par Japānu. Ne jau šeit, bet vispāri, globāli.
Medijos ir daudz stereotīpisku papīru, par technoloģijām, robotiem, seksu un budismu, bet ļoti maza daļa no tā visa ir faktuāli uzticama un kaut vai cik interesanta, jo, lielākoties, tā ir vienu un to pašu faktu atgremošana vairākas reizes pēc kārtas.
Tā viņš ir, daudziem ir skaidrs, ka Japāna nav robotu un budisma valsts, bet tā ir un paliek diezgan eksotiska vieta ar daudzām, tiešām interesantām lietām par kurām varētu pastāstīt.
Tāpēc, lūdzu, ja jums ir interese par jebkādu priekšmetu kurš skartu Japānu, ierakstiet komentāros, tas ir pāris sekunžu darbs.
Nevaru solīt ka izskatīšu katru tematu, jo daudzās lietās neesmu kompetents (piemēram, animē), bet par ko varēšu, par to labprāt uzrakstīšu.
Paldies.

Par deviņdesmitajiem un astoņdesmito beigām Daugavpilī runājot, man šķiet, ka daudzi jau ir aizmirsuši to unikālo gaisotni.
Pat tā laika vecumā manī tas raisīja aizdomas par pasaules mazāk kā perfekto dabu.

Netālu no mājām bija laukums, šķiet, pat ar kādu revolūcijai vai partijai veltītu nosaukumu, kas, būtībā, bija pašķidrs parks ar palielu asfalta placi vidū un soliņiem apkārt. Bieži vien ar tēti gājām sēdēt uz viena no soliņiem un barot baložus, kuru tur bija tik daudz, ka mudžēja vien. Uz citiem soliņiem parasti sēdēja vai nu vecas tantiņas, vai nu alkāni ar lielām, sapampušām, sarkanām sejām. Alkāni standartīgi oda pēc padomju odekolona, kura iztukšotās pudelītes mētājās turpat blakus, miskastē. Vispāri, manuprāt, to laiku miskastes smakai noteikti bija "Saša" odekolona nianse.

Pāri ceļam bija vēl viens parks ar nelielu ezeru vidū. Man ļoti patika staigāt gar niedrēm ap to ezeru, jo dažreiz niedrēs varēja atrast beigta mājdzīvnieka atliekas, dažreiz grūti identificējamus ķīmiskās industrijas objektus. Ar laiku ezeriņš kļuva tik piesārņots, ka pat niedres tur vairs neauga, par zivīm nemaz nerunājot. Blakus ezeriņam bija neliels meža pleķītis ar kārtējo sociālreālisma mākslasdarbu vienkārši mežmalā. Augstākminētā plača vecmāmiņas bieži stāstīja, lai mēs, bērni, uz to mežu neejam, jo tur esot bijuši gadījumi, kad kāds tika piesiets pie koka un sagriezts gabalos vēl dzīvs. Starp citu, vienreiz ezera ūdenī redzēju nogrieztu cilvēka roku, par ko steidzīgi paziņoju plača tantiņām.

Daugavpils centrāltirgus, bija, manuprāt, tā laika apoteoze. Tā neatkārtojamā smēķu, sapuvušu dārzeņu un odekolona smaka bija jūtama jau tramvajā piebraucot. Pie nedaudz dubļainās tirgus ieejas sagaidīja beļašu un semačku tantiņu armija, kurai sekoja vīnogu azerbaidžāņi. Tiesa, neatceros vai tantiņas bija vēlā laika fenomens vai tomēr nē. Ejot pa tirgu bieži vien izveidojās sekotāju pulks, parasti jau austākminēto alkānu bērnu sastāvā, kuri diedelēja kapeikas un kāvās savā starpā, bieži vien ar savstarpējiem konfliktiem aizraujoties aizmirsa par sekošanas iemeslu. Ieejot dārzeņu paviljonā varēja saņemt "kakaja krasivaja gjevočka" komplimentu no skābēto kāpostu kundzēm, bet sekundārās tirgus izejas vienkārši nebija lietojamas, jo noteikti kāds piesējās ar "dai rubļ".

Tirgus ārpusē bija vairāki nelieli veikali, kur varēja nopirkt plombīru mīkstā, saņurcītā tūbiņā ar caurumiem. Maksāja, šķiet, sākumā trīs kapeikas, tad astoņas, tad sešpadsmit... Atceros, jo bieži saņēmu kapeikas "saldējumam" no radiniekiem, un tā summa vienmēr bija fiksēta, bet piesieta saldējuma cenai.

Ja nu kādam rodās nostaļģija pēc plombīra, atcerieties to saņurcīto, caurumaino tūbiņu, "Saša" odekolona smaku, universāli putekļainās ielas un "dai rubļ" džekus. Nostaļģiju noņem kā ar labākajām zālēm.