Gāju gar krūmiem, pamanīju kurpju purngalus raudzīdamies ārā.
Paraustīju aiz kājas, pajautāju vai dzīvs.
No krūmiem atskanēja atbilde ka viss ir kārtībā un sirsnīga pateicība par uztraukumu.
Pilnīgi atgādināja deviņdesmito gadu sākumu Daugavpilī, pietrūka tikai odekolons smakas.

Ā, jā, iedvesmojoties no virginia_rabbit ieraksta, bija interesanti kas notiek manā heritedžā. Uztaisīju testu.
Interesantā kārtā, austrumeiropas heritedžs kurš ir citiem radiem, atrasts nebija.
Assalam Terve, dāmas un kungi. Jūsu priekšā ir soma un arāba* maisījums. Paldies par uzmanību.

*ok, īsti arābs tur nav. Kaut kas dženerik vidusjūras apkaimē, bet kāda mistērija!

Vai jūs ziniet, ko nozīmē nopirkt mobilo Japānā?
Atnāci uz veikalu, izvēlējies, samaksāji un dabūji savi aparātu?
Nekā nebija!

Mobilā pirkšana šeit ir reliģisks rituāls. Goda vārds, cilvēki precās ātrāk nekā pērk mobilos.

Es jau par to visu zināju. Aizgāju uz mobilo pārdotuvi, izvēlējos aparātu, sagatavoju galvā atbildes katram viņu jautājumam un pat nogaidīju trīs stundas rindā, jo četrdesmit operatori nespēj tik ātri pieņemt visus tos desmit cilvēkus, kuri gaida.

Atnāca mana kārta. Apsēdos pie operatora galdiņa. Rupji pārtraucu operatora stāstu par to, cik labs ir šis provaiders un kāpēc bija pareiza izvēle to izvēloties. Nekas ka es to jau lietoju viarākus gadus?
Pateicu ka re, šeit ir mobilais. Tādā krāsā. Tik daudz gigabaitu. Tik liels. Šeit ir mana nauda. Ņem to visu. Tūlīt, nevilcinies.
Operators saprotoši un pieklājīgi paklanījās, pateica ka darīs kas ir viņa spēkos.
Atgādināju atkal, ja nu ir aizmirsis ka šeit ir mobilais un šeit ir nauda. Eksčēndž. Bez ierunām.

Operators nesteidzīgi, uzvilkdams baltus zīda cimdus, paņēma mobilā kastīti. Uzmanīgi izvilka to ārā un pajautāja vai tas ir tas, ko es vēlos. Jā. Vai tā ir krāsa, kuru vēlos. Jā. Vai tas ir modelis kuru vēlos. Jā, jā, jā. Mobilais. Nauda. Eksčēndž!

Operators redz, ka adekvāts es neesmu, pasauc galveno. Galvenais apsēžas blakus. Jautā kas notiek. Izstāstu, ka šeit ir nauda. Šeit ir mobilais. Mājiens ir skaidrs? Galvenais saka ka ir, iesper operatoram lai darbojas ātrāk.

Operators kaut ko meklē datorā, aiziet pie printera ar uzdrukātu mobilā telefona ieslēgšanas instrukciju. Es vēl turos, saku paldies. Parādu uz naudas pusi.
Operators arī steidzas. Aiziet vēl kaut kur. Atnes treknu kaudzi ar panfletiem. Redz, šeit ir panflets par Apple Music. Sāk skaidrot kas ir Apple Music. Atgādinu, ka negribu neko zināt, gribu tikai mobilo.
Galvenais paskatās uz operatoru ar skatienu, kurš normālos apstākļos izkausētu volframu. Operators nepadodas. Sāk skaidrot nākošo panfletu. Un nākošo.
Kad skaidrošana nonāk līdz stāstam, ka ar mobilā palīdzību var apmaksāt vilcienu, neizturu. Saku - "Vecīt. Goda vārds. Mēs ar tevi esam izšķērduši trīs cilvēku laiku, vismaz četrdesmit minūtes, tas ir simt divdesmit minūtes kopā, paskaiti cik tas izmaksā tavam darbadevējam, un vienīgais kas ir vajadzīgs ir pirkums. Davaj. Kamoon. Tu zini kas ir jādara".

Operators nepadodas.

Lūdz uzrakstīt anketu par manu darba vietu, ienākumiem, ģimenes sastāvu un apeņu krāsu (un sastāvu?). Cītīgi uzrakstu. Operators to ilgi pēta. Saka, ka esmu nihongo odžodzu, jeb labi zinu valodu (to saka visiem ārzemniekiem, neatkarīgi no viņu valodas prasmēm). Pateicos. Jau ar labi izstrādātu žestu parādu uz naudas un mobilā pusi. Operators sāk nervozēt, galvenais nu jau fiziski iedur pirkstu viņam mugurā.

Beidzot ir pagājusi pusotra stunda, papīru padarīšana ir beigusies, laiks pašam procesam. Nu, beidzot, ir manas domas, bet nekā nebija. Operators atkal uzvelk baltos zīda cimdus, dabū tālruni no kastītes, ieslēdz. Lūdz pārbaudīt vai nav plaisu. Saku ka nav. "Un tagad mēs sāksim instalācijas procesu". Jautāju ko viņš manā tālrunī taisās instalēt. Saka, ka manus datus no vecā tālruņa un vēl lieliskās jaunās aplikācijas no operatora. Atbildu, ka neko nevajag. Operators izskatās apjucis un saka, ka tā nedrīkst. Aplikācijas ir jāinstalē. Šoreiz paskatos uz galvenā pusi ar "wtf" skatienu. Galvenais saka operatoram lai dara ko no viņa lūdz. Labi. Beidzot. Beidzot! Man izsniedz kastīti, paņem manu naudu, iedot smuku papīra maisiņu ar kontrakta noteikumiem 24 lpp. apjomā, panfletu saišķi un smieklīgu plīša spēlīti iekša.

Taisos iet projām. Nekā nebija! Nu jau pienāk rindas pieskatītājmeitene ar aipādu. Lūdz aizpildīt anketu par apkalpošanas kvalitāti. Saku ka briesmīgi gribu pa lielam, nevaru vairs ciesties. Skrienu prom.
Beidzot esmu brīvs. Piecas (5) stundas izmestas miskastē.

Es nopietni nesaprotu kas tā ir par tradīciju. Agrāk tā bija tikai vienam operatoram, no kura es aizlaidos. Tagad tā ir visiem, jo, izskatās, klientiem tas patīk.
Es nopietni nesaprotu kas notiek apkārt.

Ir iestājusies tā labākā sezona.
Vairs nav pārāk karsts, laiks ir skaidrs, debesis zilas, mākoņi lido steigdamies un gaiss ir spirgts un dzidrs.
Ielas smaržo pēc saldajām olīvām, tāda feminīna, neuzbāzīga smarža, kura ceļo līdz ar vēju un noteikt tās izcelsmes vietu nav iespējams.
Parasti šajā laikā uz Tokiju masveidā brauc tūristi un staigā apkārt meklēdami rudens lapas, kuras, tiesa, būs labi ja novembra beigās.
Šogad tūristu nav un sajūta ir tiešām jocīga.

Vispāri, japāņiem patīk visiem stāstīt, ka, redz, Japānā ir skaidri izteiktas četras sezonas, bet pašiem, laikam, ar novērošanas spējām ir kā ir un četru sezonu Tokijā nav.
Man vienmēr ir gribējies šo klimatu iebāzt kaut kādā rāmī, nodefinēt tā ciklus un labākais kas ir izdevies ir sešu mitro un sauso periodu modelis, kuri seko viens otram. Uz salas vispāri sezonas ir tikai divas - karstā un ne tik karstā. Laiks visu laiku ir vienāds un neparedzams.

Mazliet saaukstējos, izdzēru zāles. Palīdz ļoti labi: simptomi itkā nepazūd, bet ir pilnīgi vienalga un sajūta ir itkā nekādas saaukstēšanās nebūtu.
Paskatījos sastāvu: metilefedrīns, kodeīns, kofeīns. Nē nu, nav nekāds brīnums ka palīdz.
Tāds salarīmaņa eliksīrs, kuru iedzerot uzreiz esi korporatīvajā ierindā un vari turpināt strādāt.
Kad zāļu darbība beidzās, attapos guļot uz grīdas, saldā miegā.

Ekh... Saņēmu zvanu no mātes, viņas dzīvesbiedrs jūtoties pavisam švaki un ir visas SARS-2 pazīmes. Uz slimnīcu neejot, jo ir jālieto sab. transports.
Pašai nekas nav. Zinot viņas švako veselību ir zināms uztraukums.

Šeit man būs jāsaka, ka dzīvoju ļoti labā vietā. Tik labā, ka kad par to saki draugu lokā, visi saka "o-o-o" un domās uzštancē "biezais" uzlīmi.
Ar "biezumu" (vai tas joprojām ir vārds?) tam nav nekāda sakara, bet savulaik paveicās atrast dzīvokli centrā ar terasi. Tas ir, jā, man ir pilnīgi privāts zemes gabals ar kokiem, augiem un jebko pilnīgi, kas Tokijas centrā parasti ir tikai ļoti, ļoti dārgām mājām.

Māja pavisam nebija dārga. Vienīgais iemesls kāpēc es dabūju to terasi rokā ir tāds, ka viņa bija nožēlojamā stāvoklī iebraucot, tas ir, tas bija vairāk kā mīnuss, un otrā lieta bija tāda, ka iepriekš dzīvoklī mitinājās ķīniešu ģimene, kas automātiski vietu padara par nolādētu, netīru, aplipinātu ar visbriesmīgākajiem vīrusiem un japāņa necienīgu. Man pret ķīniešiem nav nekas pilnīgi, tāpēc priecīgs iebraucu iekšā. Trešais mīnuss bija vairāku logu esamība. Tas ir paradokss, bet jā, tokijieši ienīst logus. Ja mājai ir logi, tad tas ir privātuma drauds, ļaunā saule, ļaunā gaisma, sniegbaltās ādas drauds un mūsdienīguma trūkums kā tāds, jo mūsdienīgi cilvēki, kā zināms, visu apgaismo ar mākslīgo gaismu.

Terase bija nekopta un zemes gabalos auga tikai pašķidras papardes, tāpēc divus gadus es to gatavoju, stādīju, laistīju un tā. Iestādīju vairākas mimozas, kuras priecē apkārtējos ar ziediem pavasarī un mani ar mīlīgu ēnu vasarā. Aug kā negudras, ir jāapgraiza trīsreiz gadā. Iestādīju arī vistērijas, visādas mētras un melisas. Saimniekiem ir prieks, jo tagad varēs dzīvokli iznomāt dārgāk, jo, redz, ir smuka terase ar kokiem. Man pašam gan nekur negribās doties, jo izņemot kādu epizodisku zagli apkārtnē, vieta ir laba.

2009. gadā ar kolēģi izlasījām Murakami "Dance, dance, dance".
Tas ir diezgan drēgns stāsts par kādu viesnīcu Sapporo ar grafisku pašas viesnīcas un tās apkārtnes aprakstu. Notikumi varētu būt apmēram astoņdesmitajos gados, burbuļa laikos un Japāna kopš tā brīža neko daudz mainījusies nav, tāpēc izdomājām, ka aizbrauksim uz Sapporo meklēt to vietu.
Nebija jau grūti, apraksts bija tik smalks un ar tādām detaļām kā liels parks, bet parku pilsētā nevar būt ļoti daudz.

Izlidojām no Tokijas piektdien, lai svētdien vakarā varētu tikt atpakaļ Tokijā.
Lidojums un vispāri tie laiki bija ar visai smagnēju pēcgaršu. Salarīmaņu sejās varēja redzēt rūpes par darbavietām, kuras pasaules krīzes dēļ bija apdraudētas, lielais TV ekrāns lidmašīnā rādīja sižetus par Brazīlijas japāņiem, kurus izsūtīja projām uz Brazīliju bez tiesībām jebkad atgriezties, pustrekno gadu eiforija bija beigusies. Turklāt bija ziema, bet ziema Tokijā ir skumjas vairojošs laikmets.

Sapporo bija sniega vētra. Lidmašīna vismaz stundu riņķoja virs Hokkaido gaidīdama skrejceļa tīrīšanu. Nolaižoties bija jau tumšs, tāpēc iebraucām viesnīcā, aizgājām paēst vietējos krabjus un gulēt.
Nākamo dienu pavadījām sirojot pa Sapporo, ap katru parku. Mūsu iztēlē vajadzīgais parks bija samērā neliels, bet viesnīca tāda tipiska pilsētas ēka: deviņos stāvos un bez īpašām pazīmēm. Divas lietas Murakami stāstā mums nedeva mieru: pirmā bija tāda, ka viesnīcai bija kādas ārzemju firmas vārds. Otrā bija tāda, ka viesnīcai priekšā būtu jābūt palielai auto piebrauktuvei, tāpēc, iespējams, ka viesnīca nemaz tik maza nav.
Un jau tikai vakara pusē, ar slapjām kājām, nosalušiem pirkstiem un ausīm, izdomājām iečekot Nakadžimas parku, kurš bija tepat degungalā, pilnīgi neienāca prātā ka tas varētu būt viņš. Parks ir liels. Un arī zilonis istabā: Novotel viesnīcas debesskrāpis bija tur, kur tam būt jābūt Murakami stāstā. Viesnīcas priekšā joprojām bija palikusi astoņdesmito gadu kafejnīca, par kuru dažreiz bija runa, bet jau nedarbojās.
Pašai viesnīcai nebija tās draudošās atmosfēras, kura bija grāmatā. Tā bija vienkārši viesnīca. Mazliet paliela, ar mājīgu, negaidīti mazu vestibilu. Ienācām iekšā palūkoties, saņēmām jautājumu vai nākam no Murakami. Dīvains jautājums, bet, izskatās, neesam vienīgie kuri brauc uz Sapporo, siro un atrod to viesnīcu. Tā tik tiešām izskatījās pēc Murakami grāmatas viesnīcas, tiesa, aitas cilvēka eksistenci atestēt nevarēju.

Dienas atlikumu pavadījām tiekoties ar divām interneta paziņām, kuras mums izrādīja Susukino iekšas, pavadījām kopā arī nākamo rītu, pēc tam aizbraukdami uz Otaru pusi pasēdēt karstajos avotos. Tokijā gaisā varēja just to slideno uztraukumu par krīzi, finanšu tirgiem, banķieru dumjumu un to visu. Sapporo bija pavisam cita pasaule. Tas bija tāds kā Sibīrijas turpinājums, ar saviem likumiem un tik spēcīgu personību, ka Tokijas uztraukumi tam bija sveši.

Netālu no darba ir viesnīca, turklāt tāda vēl no, gandrīz gribēju pateikt padomju laikiem, bet Japānas reālitātē tas būs Šova laikmets.
Tātad, viesnīca no Šova laikmeta: ar tualetes flīzēm klātu auto piebrauktuvi, vairāku metru lielu metāla izkārtni ar viesnīcas nosaukumu, stikla un metāla durvīm. Ieejot tabakas un sautētu kāpostu smaka, grīdu klāj biezi, sarkani paklāji un liftos iekšā sienas ir pārklātas ar to savulaik populāro koka tekstūras pakaļdarinājumu brūnā krāsā. Zem griestiem karājas nodzeltējušas kristāla lustras un sienās ir rozā tapetes. Nikns septiņdesmito gadu baroks.

Daudziem rodas jautājums ko es daru viesnīcā darba laikā. Būs jāpastāsta.
Vienīgais iemesls iet uz viesnīcu darba laikā ir ēdiens. Viesnīcā ir tikpat padomiska izskata restorāns kurš tikpat griezīgi ož pēc tabakas dūmiem, bet ak, cik viņš ir labs.

Porcijas ir lielas. Ēdiens ir smuks un gards. Pasniegšana ir izcila. Apkalpo sirmi viesmīļi melnos, noputējušos uzvalkos. Ēšanas piederumi ir no Šova laikmeta: veci, bet kādreiz bija tik kvalitatīvi, ka lieliski darbojas vēl šodien. Smagi, laikam no sudraba.
Un galvenais, ka tas viss maksā tik maz, ka negribot jūties parādā ejot projām.
Lieliska viesnīca. Tagad viņai pretī ir uzbūvētas olimpisko sportistu kopmītnes un skats uz līci vairs nav tik labs, bet visu pārējo šarmu tas nemazina.

Šibujā ir neliela, pavisam mikroskopiska mēroga kafejnīca, kur es mēdzu paslēpties un atšķaidīt stresu ar kafiju.
Kafejnīcā maiņās strādā Eri un Šigemi.
Eri ir šerpa un gudra, ar japānietei neraksturīgu tiešu valodu. Viņa ir arī emocionāla, diezgan ievainojama, ar mākslinieces skatienu uz pasauli.
Šigemi, savukārt, ir dienvidniece. Viņai apkārt ir tāda kā relaksētības gaisotne. Viņa var stundām ilgi stāvēt atspērusies ar elkoņiem pret palodzi un ar nemainīgu Budas smaidu vērot pasauli.

Aizvakar aizbraucu pēc espresso, atradu Eri ar skropstutušu pa visu seju. Agrāk mēs bieži runājām par sieviešu vienlīdzības jautājumiem un tagad, izskatās, ka viņai bija gana.
Atnāca Šigemi, atnāca arī bāra dzērienu kungs, visi mierināja Eri. Viņa, savukārt, stāstija, ka ar to vīrusu nevar aizbraukt nekur uz ārzemēm, bet Japānas vide viņu nogalinot.
Kādu laiku Eri dzīvojās pa Franciju un tur viņai tīri labi esot paticis. Būs jāiesaka aizbraukt uz ārzemēm vispāri. Šķiet, ka Eiropa viņai būs vairāk pa prātam, jo tas realitāti mīkstinošais burbulis kurš ir Šigemi, Eri nemaz nav un, izskatās, ka nekad nav bijis.