Šeit man būs jāsaka, ka dzīvoju ļoti labā vietā. Tik labā, ka kad par to saki draugu lokā, visi saka "o-o-o" un domās uzštancē "biezais" uzlīmi.
Ar "biezumu" (vai tas joprojām ir vārds?) tam nav nekāda sakara, bet savulaik paveicās atrast dzīvokli centrā ar terasi. Tas ir, jā, man ir pilnīgi privāts zemes gabals ar kokiem, augiem un jebko pilnīgi, kas Tokijas centrā parasti ir tikai ļoti, ļoti dārgām mājām.

Māja pavisam nebija dārga. Vienīgais iemesls kāpēc es dabūju to terasi rokā ir tāds, ka viņa bija nožēlojamā stāvoklī iebraucot, tas ir, tas bija vairāk kā mīnuss, un otrā lieta bija tāda, ka iepriekš dzīvoklī mitinājās ķīniešu ģimene, kas automātiski vietu padara par nolādētu, netīru, aplipinātu ar visbriesmīgākajiem vīrusiem un japāņa necienīgu. Man pret ķīniešiem nav nekas pilnīgi, tāpēc priecīgs iebraucu iekšā. Trešais mīnuss bija vairāku logu esamība. Tas ir paradokss, bet jā, tokijieši ienīst logus. Ja mājai ir logi, tad tas ir privātuma drauds, ļaunā saule, ļaunā gaisma, sniegbaltās ādas drauds un mūsdienīguma trūkums kā tāds, jo mūsdienīgi cilvēki, kā zināms, visu apgaismo ar mākslīgo gaismu.

Terase bija nekopta un zemes gabalos auga tikai pašķidras papardes, tāpēc divus gadus es to gatavoju, stādīju, laistīju un tā. Iestādīju vairākas mimozas, kuras priecē apkārtējos ar ziediem pavasarī un mani ar mīlīgu ēnu vasarā. Aug kā negudras, ir jāapgraiza trīsreiz gadā. Iestādīju arī vistērijas, visādas mētras un melisas. Saimniekiem ir prieks, jo tagad varēs dzīvokli iznomāt dārgāk, jo, redz, ir smuka terase ar kokiem. Man pašam gan nekur negribās doties, jo izņemot kādu epizodisku zagli apkārtnē, vieta ir laba.