Ir dzirdēts stereotips,ka Japāņi ļoti daudz strādā, nu tā ka kļūst par darbaholiķiem un bojā veselību. Vai tas ir taisnība vai attiecas uz kaut kādu noteiktu ekonomisko periodu vai nez,paaudžu domāšanu?

Kad kādu laiku dzīvoju Vladivostokā, bija tā laime strādāt tirdzniecības kantorī. Vienā no tiem, kuri pērk preces vairumā no Eiropas vai vismaz Krievijas Eiropas daļas un pārdod vairumā jau tālajos austrumos. Ar Āzijas lielvastīm integrācija tur ir nožēlojama, tāpēc tas biznesa modelis ir dzīvotspējīgs. Kā jau tirdzniecības kantorī, naudas bija daudz, darbinieki bija ar dzīvi apmierināti un birojs bija ar bruņotām durvīm un instrukciju kas ir jādara, ja atnāk bandīti. Darba diena sākās ar tējas padzeršanu. Kolēģi atnāca tā ap deviņiem, ieslēdza datorus, pažāvājās, tad ap desmitiem sanāca virtuvē un visi kopā dzēra tēju. Tad bija laiks pastrādāt, tad ir pusdienlaiks, tad launags, atkal tējas rituāls un vakara pusē pārtī... Pārsteidzoši relaksēta gaisotne, kurā, neskatoties uz īstā darba laika trūkumu, mums bija teicama kolaborācija un inovētspēja.

Kad atbraucu uz Japānu, tad atmosfēra darbavietā nebija īpaši atšķirīga. Cilvēki tāpat nāca uz darbu tā ap desmitiem un sanāca kopā tējas padzeršanai. Starpība bija tāda, ka japāņu birojā biznesa izaugsme bija nesalīdzināmi labāka. Tad atnāca 2009. gada krīze, Japānas birojā atgriezās deviņdesmitajos emigrējušie uz ASV un sākās elle: darbs sākās deviņos no rīta un turpinājās līdz, labākajā gadījumā, vienpadsmitiem naktī, sliktākajā gadījumā, trijiem naktī. Bieži vien tika lūgts pastrādāt brīvdienās, turklāt birojā laukos pie Nagojas, tāpēc katru rītu braucu ar šinkansenu uz Nagoju un vakarā atpakaļ uz Tokiju, kas ir ap 350 km vienā pusē. Katru dienu! Atmosfēra birojā bija tāda kā zombiju rūpnīcā, visi īgni un izsalkuši.

Augstāk es minēju to, ka elle sākās pēc migrantu atgriešanās. Tas ir, viņi atveda savu darba ekspertīzi un darba stilu un centās pielietot Japānas birojā. Viņi aizbrauca deviņdesmitajos gados, kad Japānā bija drūms laikments: pēc astoņdesmito gadu "gāzes grīdā" ekonomikas iestājās vismaz desmit gadus ilga recesija un gāja švaki. Firmas to kompensēja kā nu kurš mācēja, bet pēc astoņdesmitajiem gadiem cilvēkresursu bija daudz un, loģiski, ka likt visiem strādāt divreiz ilgāk un cītīgāk bija diezgan dulla, bet tomēr stratēģija.

Pirms laika lasīju kāda japāņu vadības pētnieka rakstu par to, ka šis darba stils ir jauns fenomens. Septiņdesmitajos gados japāņu korporācijas bija, kā to mūsdienās saka, Agile: ātri pielāgojās izmaiņām, nebija pārāk ar birokrātiju saspiestas, nelietoja resursus neefektīvos veidos, bet uzņēmās riskus. Reizinot pieeju ar japāņu tradicionālo cītību darbot jebkuru darbu, tas bija iemesls, kurš viņām ļāva izrauties priekšā saskābušajām amērikas korporācijām un kādu laiku būt pasaules līderiem technoloģiju jomā. Vēlāk atnāca astoņdesmitie un negudrās naudas plūsmas, biroju cilvēku skaits izauga vairākkārt, bagātās korporācijas kļuva vēl bagātākas, efektivitāte strauji nokrita un, līdz ar deviņdesmito gadu sākumu Japāna atradās kamaniņās lidojot no aizas lejā. Efektivitāti nogalināja birokrātija un neskaitāmie noteikumi, kuri, gribot vai negribot, rodas lielos, vertikālos kolektīvos, daudzas biznesu sfēras, kurās korporācijas ražoja viena otrai, bija salauztas un krita nost saujām, bet tie, kas palika peldot, var būt instinktīvi, sāka atkārtot astoņdesmito gadu receptes ar trīskāršu sparu: ja pirms tam papīru šķirotājs strādāja astoņas stundas, tad tagad viņš strādāja divpadsmit stundas, un strādāja ātrāk, fenomenāli ātri. Tā mēs nonācām pie citas problēmas: daudzās firmās darba efektivitāte bija mikroprocesos, bet makroprocesi bija (un joprojām daudz kur ir), ārkārtīgi neefektīvi. Jo nu, papīrus šķirot var arī mašīna. Un vispāri, kāpēc jāšķiro papīri? Tāpēc, kompensējot makroprocesu neefektivitāti, japāņi ļoti efektīvi darīja neefektīvas lietas. Tas joprojām zināmā mērā ir spēkā.

Atbildot uz jautājumu, daļēji tā ir paaudžu domāšana. Var redzēt, ka neefektivitāte, birokrātija un to kompensācijas mehānismi nāk no deviņdesmitajiem gadiem. No citas puses, darba laika statistika 20. gs otrajā pusē rāda, ka japāņu darba laiks ir krities visu laiku no sešdesmitajiem gadiem, izņemot deviņdesmito gadu sākuma un 2008 gada krīzes, tāpēc korelācija nav vienpusīga.

Pēdējā laikā ir diezgan daudz lokālo kampaņu par īsāku darba laiku un tā, bet tam ir vājš atbalsts valdības līmenī, jo tur lēmumu pieņēmēji ir cilvēki ar astoņdesmito gadu domāšanu. Viņiem ir vajadzīgs ekonomiskais brīnums, otrais būms un gāze grīdā, nevis tēvi ar bērniem mājās. Tā nu jaunekļiem skolās smadzenes tiek pūderētas ar astoņdesmito gadu slavināšanu, tai laikā kad balto kreklu salarīmeņi ar sviedriem sejā, nemākot vai nevarot optimizēt procesus, meklē perfekti optimālus ceļus darīt savu dienas rutīnu. Ja nu kādam ir svarīgs mans viedoklis, tad man nešķiet, ka šai pieejai ir nākotne un es domāju, ka ja tā turpināsies, ja pasauli nesatricinās citas problēmas, kad Japāna parasti labi tiek galā, tad viens masīvs Japānas noriets ir tas, ko būtu jāgaida tuvākajās desmitgadēs, ja ne agrāk.