Par vannošanās tradīcijām.

Būs jāatzīst, ka dažreiz, kad kāds atbrauc no Latvijas un es tam cilvēkam izrādu Tokiju ar kādu citu vietējo, mēs ar to citu vietējo acis samirkšķinot skaļi gremdējamies atmiņās par to, kā vannojāmies kopā un cik bija labi. Darbojas vēl labāk, ja tas otrais pieder pie tā paša dzimuma.

Pirms atbraukšanas es jau biju sagatavots, es jau zināju, ka vannošanās nav īsti privāts un intīms process, tas ir kas vairāk. Pirmajā viesnīcā, kur apstājos, numuros nebija ne dušas, ne mazmājiņas, tas viss bija gaitenī. Par dušu runājot, nebija arī tās, bija kopīga pirts, kur gāja gan vīrieši, gan sievietes, atdalīts bija tikai vannošanās laiks. Man toreiz ar valodu bija kā bija, tāpēc gāju mazgāties pilnīgi randomā laikā. Durvis ciet neslēdzās, tāpēc, ja kāds ienāca ģērbtuvē no gaiteņa, kailie ķermeņi bija visai labi apskatāmi. Mazliet uztraucos, ka ienāks kāda sieviete, bet neienāca neviens un nekad. Viesnīca nebija liela, tāpēc tā lielā pirts bija mans privātais laukums.

Mājās tas ir līdzīgi - tiek pielieta vanna ar karstu ūdeni, tad visi ģimenes locekļi, viens pēc otra, iet mazgāties un mērcēties vannā, ūdeni, protams, nemainot. Šeit jāpasaka, ka pašā ūdenī kāpj jau ar nomazgātu ķermeni, tāpēc tā nav ļoti liela problēma. Kad visi ir novannojušies, vannā ieliek šļūteni un hipermūsdienīgā japāņu veļasmašīna to ūdeni izsūc un izmanto drēbju mazgāšanai. Jo, redz, ar hipermūsdienību vien pietrūkst, lai ūdeni uzsildītu turpat mašīnā iekšā. Tradicionāli ir tā, ka jaunākie iet pirmie, jo tiem karstais ūdens patīk vairāk, un vecie iet vēlāk, bet tas nav likums un visi iet kā kuram patīk. Ciemiņi, droši vien, iet pirmie, jo karstākais un tīrākais ūdens ir vislabākais. Tiesa, neatceros vai būtu saņēmis ielūgumu palietot vannu kad biju ciemos, neskatoties uz to, ka dušā gan biju.


Visādas vannas putas un burbuļi īpaši populāri nav (tiesa, Stendera ziepjmeistaru burbuļbumbas ir lielā cieņā), bet bieži vien vannā iemet kāda slavenā karstā avota sāli, kas parasti ir pēc sēra smirdošs pulveris, vai arī ko patīkamāku, bet vienalga eksotisku. Piemēram, kā jums patiktu vanna ar aso piparu piedevu? Slikti nav, sasilda tīri labi.
Viens no tradicionālajiem aromatizācijas veidiem ir vai nu zāles - pelašķi, melisa, cipreses un tt., vai nu juzu citrusi. Juzu garšo pēc sērskābes, bet smaržo pēc paradīzes, tāpēc to nesaspiežot met iekšā vannā un mizas aromāts izplatās pa visu telpu. Ir tiešām labs.

pilsētas japāņu (pieņemu, ka tāds ir vairākums) attiecības ar dabu.
pirms pāris gadiem vienā arhitektūras lekcijā stāstīja, ka ar ekonomisko uzplaukumu daudz lētāk bija visu ievest gatavu, ka neviens vairs nepūlējās iegūt kokmateriālus māju celšanai, pēc tam stādīt mežus vietā, piemēram, utt, līdz ar to ne tikai konkrētajā industrijā notika norobežošanās no dabas resursiem, bet kopumā liela daļa sabiedrības no tās ir distancējusies.


Ja kādam bija tā laime aizbraukt uz ziemeļjapānu ziemas laikā, tad, laikam, atmiņā ir palikušas vietējo majestātisko mežu ainas. Kad braucu ziemeļu virzienā, bieži vien pieķeru sevi meklēdam mežus. Cipreses aug smuki viena pie otras, visas vienā augumā, visas taisnas kā ēdamkociņi... Nu, ko tur daudz runāt, šeit ir bilde:



Tur ir viss tas, ko parasti saista ar Japānu: nepielūdzamā kārtība, un visu lietu savā vietā skaistums, Āzijas mežonīguma piegarša, askēze un kalnu gaisa vēsums.

Pēc kara visas nodedzinātās pilsētas atkal bija jāapbūvē, bet tradicionāli mājas būvē no koka, tāpēc drīz vien Japānas meži tika izcirsti līdz līmenim, kad par to sāka runāt pat daba-kalpo-cilvēkam ideju laikmetā, jeb 20. gadsimta vidū. Atmetot visas nebūtiskās detaļas, to problēmu sāka risināt un Japānas kalnus apstādīt ar kokiem, cenšoties mežus atjaunot. Apstādīšanai izmantoja vietējās cipreses bez īpasām domām par sugu daudzveidību. Bija mērķis iestādīt mežu, to darīt ātri un tā, lai tā koksne ir vērtīga to atkal izcērtot.
Tādā veidā Japānas endēmisko necaurbrienamo un necaurredzamo džungļu vietā daudzviet tagad ir cipreses. Izskatās skaisti, bet ir pamatotas bažas par to praktiskumu, jo ciprešu mežos neaug nekas cits un to saknes ir seklas, kas izraisa daudz lielākas problēmas, galvenokārt kalnu nogruvumus, kuri nemaz nav retums arī mūsdienās. Par problēmas apmēriem var spriest pēc bildes zemāk. Tie ir kalni Hokkaido pēc nesenās zemestrīces:



* * *

Pirms laika aizbraucu uz Saitamas galvaspilsētu, kas ir prefektūra uz ziemeļiem no Tokijas, paskatīties baletu, ja nekļūdos. Pēc baleta ar visiem draugiem un radiem gājām kaut ko ieēst un ejot pa diezgan labi kopto aleju metās ausīs griezīga skaņa, kura nāca no kokiem. Sākumā nodomāju, ka tās esot kādas vietējās cikādes, jo tikai cikādēm ir tā privilēģija sēdēt kokos un bļaustīties, bet izrādījās, ka skaņas nāk no skaļruņiem. Kā man paskaidroja vietējie, pilsētnieki tādā viedā dzenā putnus, lai tie nesalien kokos iekšā, netrokšņo un nekakā uz ietvēm. Vēl sēdēdams restorānā iekšā un dzirdēdams to griezīgo čarkstēšanu domāju kas ir labāk, putnu balsis vai šie skaļruņi. Atbilde bija acīmredzama, bet tas acīmredzamais nebija vienots ar pilsētnieku acīmredzamo.

* * *

Tokijas un pasaules dārgākais rajons, Tokijas Ginza, ir kas tāds, ko parasti izrāda tūristiem vakaros, jo jā, tas izskatās labi, vai vismaz neparasti, jo kāda nu kuram ir gaume. Ginzā ir vairākas ielas, un galvenā no tām ir visai plats automašīnu ceļš ar platām ietvēm gar veikaliem. Es atceros Ginzas fotoattēlus no pirmskara laikiem: tā bija jauka vieta ar kokiem un diezgan gaumīgām bodēm visā garumā. Tad, laikam ekonomiskā burbuļa laikos, kādam šķita, ka tie koki tikai aizsedz skatus uz dārgajām ēkām un visu izcirta. Ginza bija pilnīgi tukša - akmens apakša, akmens sāni un zilas debesis augšā. Man vienmēr škita, ka tā ir tāda kā 20. gadsimta cilvēces kvitesence: galvenā prioritāte ir komerce, viss pārējais varētu nebūt. Pirms dažiem gadiem gar ginzu iestādīja katsura kokus, kuri, kad izaug, veido diezgan ķīniska paskata platas, gaišas lapotnes ar lokaniem zariem. Izskatās, ka arī līdz Ginzai 21. gadsimts ir atnācis.


* * *

Vēl man gribētos atgādināt, ka bonsai un akmens dārzi arī ir japāņu padarīšana.

Man šķiet, ka japāņi vienmēr atrodas tādā kā cīņas stāvoklī ar dabu un mēģinājumos to apspiest. Ziemeļos, Latvijā tā ir cīņa ar elementiem: aukstumu, vēju, sniegu. Japānā tā ir cīņa ar dabas spēju izdzīvot un atjaunoties: zaļā masa izplatās ātrāk nekā to kāds spēj kontrolēt. Turklāt, mūsdienu japānis ir tik stipri iestrēdzis cilvēku veidotajā mākslīgajā pasaulē, ka viss, kas nepakļaujas šiem samērā primitīvajiem likumiem, tiek iznīcināts vai vismaz izvākts no dzīves ārā. Tā nu mums ir Tokija, kur ir daži diezgan mākslīgi, bet tomēr parki un ielas bez jebkādas zaļoksnes. Bonsai kā labs attēls tam, ko japāņi domā par kokiem un dabu kopumā un masu putekšņu alerģija no janvāra līdz maijam, kā atgādinājums pilsētniekiem par mežu eksistenci un nepārvaramo spēku.

Te varētu uzrakstīt kaut ko par duālismu, kur viena japāņu puse apbrīno plūmju ziedus ziemā un sakuru pavasarī, cita puse, kur tie paši japāņi izcērt kokus un krūmus, jo uz tiem sēž putni un trokšņo.

Ir savāds gadalaiks. Pa mūsu dzīvojamo rajonu katru dienu staigā pensijas vecuma kungu grupiņa ar Japānas komunistiskās partijas karogiem un, dažreiz apstājoties māju priekšā, bez īpašas iedvesmas runā monologus par to, kas ir labi un kas ir slikti. Pa to laiku mājas priekšā ir uzziedējis mimozas koks. Itkā vēl nav februāris, bet laikam kokam prieks, ka 2020 iet uz galu.

Vai kāds atceras manas nedienas ar nosperto riteni?
Pirms laika saņēmu zvanu no izmeklētāja, kurš ļoti atvainojās un teica, ka neko nevarot pierādīt, tāpēc zaglis staigās apkārt nesodīts. Nejauši pieminēja zagļa vārdu.
Tagad pa naktīm manā pagalmā iebrauc policists ar velosipēdu un atstāj pasta kastē papīrīti par veikto inspekciju.
Pēcpusdienās pa ielu gar māju braukā mazs busiņš ar skaļruni uz jumta, nonstopā atskaņojot paziņojumu, ka visiem iedzīvotājiem jābūt modriem, jo šajā rajonā notiek zādzības.
Ir grūti iedomāties japāniskāku problēmas risinājumu.

lūk, pēdējā ieraksta sakarā - dzeršanas tradīcijas džapos

no skolas laikiem ir dzirdēti šausmu stāsti par evenkiem un ko neko, ka no rīta jāmirī paģirās stāvus nost - trū vai netrū, vai tas nozīmē, ka džapos nav dzērāju? nu ka viņi neplosto nedēļu no vietas?


2009. gads pēc ekonomiskās lielķibeles bija lūzuma brīdis. Pirms 2009. gada bija diezgan normāli aiziet uz krogu ar kolēģiem pēc darba, vēlāk uz pēdējo vilcienu skriet četrrāpus, vilcienā apgulties sēdeklī, izģērbties līdz apakšbiksēm un nogulēt līdz galastacijai, kur pamodinās mašīnists... Vēlāk visiem nogulējušajiem tika organizēts autobuss uz kādu no tuvākajiem viduspunktiem, no kurienes tie varētu tikt mājās. Arī stacijās kāds gulošs cilvēks nebija nekas neparasts.
Bet tas viss beidzās ap 2009. gadu. Tā pēc-šova laikmeta eiforija tika rupji pārtaukta un atbildīga, aizņemta cilvēka tēls kļuva vērtīgāks par cilvēka tēlu, kurš cītīgi strādā dienā un žūpo vakaros.
Īsumā, ja jums kāds ir stāstījis, ka Japānā cilvēki vakaros dzer kā negudri, tad tā ir patiesība, bet tikai pirms 2009. gada.

Šeit man jāsaka, ka Latvijā dzīvojot mana izpratne par alkoholu un tā lietošanu neko dziļa nebija. Redzot cilvēkus apkārt nodzeramies, urlas ar aliņiem pie soliņiem parkos, tēva dzeršanu ģimenē, tas viss atstāja iespaidu, ka alkohols ir tāds kā grēka šķidrums, kurš labāk paliek nelietots. Japānā, kā jau dienvidu zemē, tā izpratne ir nedaudz savādāka. Cilvēki atklāti saka "čau, mani sauc Mari un man garšo akohols", alkoholismu bieži apraksta kā "alkohola mīlēšanu", bet alkoholisms kā tāds ir kas no morāli pagrimušo cilvēku vidus. Nav jau tā, ka dzērāji neeksistē. Ja pastaigā pa pilsētu, tad cilvēku ar nodzertām sejām ir samērā daudz. Starpība ir tāda, ka japāņu dzērāji pārsvarā ir funkcionāli, t.i. nenoguļ darbu, piedalās ģimenes dzīvē un āras pulciņos. Tiesa, uz mājām no darba tādi pārnāk ceļu mērīdami platumā, nevis garumā. Viens mans kolēģis, "alkohola mīlētājs", bieži darba laikā dzēra kolu no pudeles, ar aizdomīgu vīna smaku... Bet jāpiebilst, ka iedzert kādu šampanieti vai sakē glāzi, ja ir iemesls, darba laikā arī nebija nekas īpašs un to darīja visi, ieskaitot CEO. Bet arī tie paradumi, izskatās, ka pamazām izzuda, lai arī es nevaru to teikt par katru darbavietu.

Tāpēc, atbildot uz jautājumu - jā, tā ir patiesība, ka nedēļu postotāji ir retums. Sociālais spiediens ir masīvs, tādi ir vai nu hikikomori, vai bezpajumtnieku kandidāti. Pārējie alkoholiķi ir funkcionāli, bet arī tie, kuriem ar alkoholu problēmu nav, alkoholu lieto samērā bieži, bet zinot mēru, t.i. ne tik daudz, lai varētu iereibt.
Dienvidu salās tā paraža ir spēcīgāka: tur vakara ēdienreize bez šōčū glāzes diez vai ir iedomājama, bet tur galīgi nodzertus cilvēkus es nemaz nebiju manījis.

Manā rajonā vēsturisku iemeslu dēļ ir samērā daudz tradicionālo piršu, jeb sento.
Dzīvodams starp baletdejotājām agrāk bieži nācu viņām uz pirti līdzi.
Ar laiku izveidojās preferences, jo katrai pirtij bija sava atmosfēra: vienā spēlēja senlaiku enka mūzika un klientu vidū bija jakudzas, cita bija iestrēgusi laikā, ar rādija kameru, malkas kurināmo skursteni un ko vēl ne... Vēl viena pirts man labi patika, jo bija tīra, mierīga, gaiša un labi saprotama, ar klasisko mūziku fonā un jogurtu par brīvu, to es apciemoju samērā bieži.

Šeit man būs jāpastāsta kā sento pirts ir iekārtota. Parasti tā ir sadalīta divās vienādās daļās, viena sievietēm, otra vīrietēm, pa vidu ir siena. Pie pašas ieejas nodalījumā sienā ir tāds kā paaugstinājums ar beņķi, kur sēž pirts boss, parasti veca tantiņa, kura pārskata abas daļas. Tātad, redz kailus ķermeņus abos galos un var palīdzēt, ja kas notiek.

Vienā no manām pirmajām vizītēm es nomazgājos un jau priecīgs soļoju pārģērbties, kad pamanīju, ka tantiņa saviebās, noleca no beņķa un skrēja uz manu pusi. Dabūju rājienu, redz, kas par mežoni es esmu ka izeju no mazgājamās nodaļas ķermeni no mitruma nenoslaukot. Jo ir taču, redzi, noteikumi un veselais saprāts! Tantiņa piesauca arī palīdzi, diezgan jaunu jaunkundzi ar slotu, kura bez īpašām ceremonijām sāka slaucīt grīdu man apkārt. Tā nu es stāvēju gaišas telpas vidū savā dzimšanas dienas uzvalkā, jeb pilnīgi kails, man apkārt pa grīdu ar lupatu ņēmās jaunkundze un pretī stāvēja penzijas vecuma tantiņa ar bezgalīgu rājienu, kura vārdi nekā nevarēja beigies. Tas viss notika klasiskās mūzkas pavadījumā un citi apmeklētāji notikumu ignorēja, itkā nekas nebūtu noticis.

Kopš tā laika es jūtu zināmu tantiņas skatiena spiedienu ejot uz to pirti un tur vairs neeju. Turklāt, manas baletdejotājas aizgāja no profesionālā baleta un uz pirti katru dienu vairs neiet, tāpēc nav arī laba sociālā iemesla to darīt.

Ielā ap māju dzīvo brangs, pūkains kaķis vārdā Tanuki. Par Tanuki viņu sauc apkārtējie, jo viņam ir īsa aste un plats, viltīgs purns.
Tanuki bieži staigā pa žogu augšām un gulšņā saulē uz kaimiņu darbnīcas jumta.

Šovakar pie Tanuki ciemos ieradās cits kaķis un Tanuki staigāja apkārt izmisīgi ņaudot. Otrais kaķis viņam staigāja pakaļ rūcot.
Blakusmājā dzīvojošais bārdainais panks, kurš bija izgājis uzpīpēt uz mājas sliekšņa, Tanuki nedienas pamanot sāka ņaudēt viņam līdzi.
Otrs kaķis nereaģēja. Kaimiņu panks nomainīja taktiku un sāka riet.
Abi kaķi aizbēga.

Šīvakara stāsta beigas.

Uz salas ir saldējuma bode, kura ir visās tūristu grāmatās. Laikam esmu par to vietu jau stāstījis.
Bodes saimniece bija kundze ļoti labos gados ar raksturu, kuru varētu salīdzināt ar salas laika ziņām. Šobrīd ir karsts, saule ir tik spoža, ka dedzina, debesis spoži zilas un kalni dzidri. Pēc pusstundas virs kalniem izveidojas mākoņu cepures un uzlīst lietus. Tāds, ka pagalma otru pusi nevar redzēt, ir tikai balta lietus siena. Kad uznāk vējš, tad viņš plēš nost mājām jumtus, tāpēc salinieku mājām ir diezgan plakanas formas smagi jumti.
Jā, varēja ienākt saldējuma bodē un saņemt kundzes "tu kaut ko pasūtīsi vai iesi garām? ja iesi, tad ej?!". Varēja arī "nu ko, mīļais, ņemsi parasto vai ar latvāņiem?".
Bet, tomēr, tipiskā vārdu apmaiņa bija:
- Vai ņemsi parasto vai ar latvāņiem?
- Parasto.
- Parastā nav, ir tikai ar latvāņiem!

Tāda mīlīga kundze.
Vienmēr staigāja ģērbusies rozā drēbēs un cilvēkus pazina pēc kurpēm. Sak., kad ienāk iegremdēties karstajā avotā, var pēc kurpēm vien pateikt kas šodien ir atnācis.
Vienreiz apmeklētājai teica: "ak, tad tā esi tu, un es domāju kam tie dzeltenie zābaciņi?!"
Kundze dzīvoja turpat pāri ceļam un viņas vīrs, būdams kungs ar ērgļa acīm, vienreiz uzbļāva ka nav ko te taisīt pornogrāfiju, kad jaunkundze nolika galvu man uz pleca. Bet nu, saliniekiem tā ir tāda komunikācijas norma, ka saruna jāsāk ar uzbraucienu. Ļoti savādi, bet tā ir.

Pirms dažām dienām piezvanīja salinieki un teica, ka saldējuma bodes kundze ir devusies pie tēviem. Kāds Tokijas lielkompānijas darbinieks nosūtīts uz salu komandējumā esot braucis ar auto gar bodi un notriecis nabaga kundzi, pagalam. Kundze dzīvoja garu un kolorītu dzīvi un joprojām ir atrodama tūristu grāmatās. Ir ļoti savādi apzināties, ka viņas mūsu vidū vairs nav.

"- Sāročka, ja vstupil v parķiju!"
"- Abram što ti tak, včera v govno, segodnja v parķiju..."

Gribēju to pierakstīt latviski, bet pareizā vārdu rotaļa nesanāca, tāpēc ir oriģinālvalodā.
Pirms laika man bija tā neveiklība iekāpt internetā un piereģistrēties kādas vietējās nekustamā īpašuma aģentūras vietnē.
Pēc pāris dienām saņēmu ēpastu no ģenerāldirektora, turklāt nevis sausu "paldies par reģistrāciju, blabla", bet smalku manu vajadzību aprakstu un ielūgumu atnākt uz kafijas tasi viņu birojā.

Birojs atradās Ikebukuro un tā vieta man dikti nepatīk, bet aizbraucu. Atnācu pie durvīm, nostādījos priekšā kas esmu un kāpēc gribu runāt ar ģenerāldirektoru.
Pēc kāda laika man pretī iznāca diezgan saburzīta izskata salarīmens plānā sintētikas uzvalkā un aicināja iet viņam līdzi. Pēc ģenerāldirektora neizskatījās.
Tiku nosēdināts pie galda un tika piedāvāta kafijas automāta papīra krūzīte ar kafiju.
Tas kungs, kurš neizskatījās pēc ģenerāldirektora nevilcinoties izvilka vairākus dzīvojamo telpu piedāvājumus un sāka man tos reklamēt. Visi kā viens atradās kaut kādā čuhņā, lai arī skaidri palūdzu piedāvāt tikai notiektā rajonā.
Kad atteicos no visiem papīra piedāvājumiem, kungs, kurš neizskatījās pēc ģenerāldirektora, piedāvāja aizbraukt ar viņa automašīnu paskatīties vienu no mājām, kura galīgi čuhņā nav un, pēc viņa teiktā, to māju vienkārši ir jāredz, jo uz papīra to šarmu nevarot saskatīt.

Aizbraucām arī. Tīri smuka, maza mājiņa ar romantisku skatu uz diezgan vērienīgu kapsētu. Kapiņi sākās jau pāris metros no ārsienām.
Pirmā stāva viesistabai bija augsti griesti, kas ir retums Japānai, bet problēma tāda, ka otrā stāva gandrīz vai nebija. Toties bija balkons ar divmetrīgām sienām bez spraugām. tāda kā muca. Pajautāju kāpēc kādam gribētos māju ar tādu balkonu, saņēmu atbildi, ka mūsdienu cilvēki ciena privātumu, un es, redz, laikam neesmu pietiekami mūsdienīgs. Laikam neesmu, ko lai dara?
Palūdzu kungam lai aizved mani parādīt citu māju, kuru viņš aprakstīja sarkaniem vārdiem, bet kungs neko neteikdams aizveda mani līdz stacijai un izmeta no auto ārā.

Kopš tā laika vismaz divreiz nedēļā man atnāk zvani no aģentūras. Parasti nav ne labdien ne kā klājas, uzreiz "Atradām lielisku variantu tikai 56 kilometros no jūsu rajona! Lieliska māja!". Sākumā biju pieklājīgs un paskaidroju, ka intereses nav un māju nemeklēju. Vēlāk sāku skaidrot, ka zvanīt divreiz nedēļā nevajadzētu. Vēlāk, kad mani lūgumi tika ignorēti, sāku bloķēt tālruņa numurus. Viņi nelikās mierā - zvanīja no citiem numuriem. Tos arī bloķēju. Pāris reizes dienā tie sūta īmeilus, kur arī, bez labdien un kā klājas ir māju "variantu" apraksti. Parasti skaidroju pastkastei ka tiem īmeiliem vieta ir džankā, bet sūtītāji vienmēr maina īmeila iekšas un sūta no adreses kura ir nedaudz savādāka.

Tāda, dāmas un kungi, man ir pieredze ar vietējām nekustamā īpašuma aģentūrām.

Jaunākās NHK ziņas.
Pirms kāda laika stāstīju par nacionālo mediju NHK, kurš izmanto apšaubāmas naudas iekasēšanas metodes.
Jaunākais joks bija piedāvājums ieviest obligātu paziņojuma nosūtīšanu no katras saimniecības, kurā nav TV. Tas ir, ja tev nav TV, tad esi tik labs un ziņo par to NHK raidkompānijai.
Laimīgā kārtā šis piedāvājums tika noraidīts, jo savākt visu cilvēku datus kuri nav uzņēmuma klienti ir metode, kura ir apšaubāma pat NHK vērtību skalā.