lūk, pēdējā ieraksta sakarā - dzeršanas tradīcijas džapos

no skolas laikiem ir dzirdēti šausmu stāsti par evenkiem un ko neko, ka no rīta jāmirī paģirās stāvus nost - trū vai netrū, vai tas nozīmē, ka džapos nav dzērāju? nu ka viņi neplosto nedēļu no vietas?


2009. gads pēc ekonomiskās lielķibeles bija lūzuma brīdis. Pirms 2009. gada bija diezgan normāli aiziet uz krogu ar kolēģiem pēc darba, vēlāk uz pēdējo vilcienu skriet četrrāpus, vilcienā apgulties sēdeklī, izģērbties līdz apakšbiksēm un nogulēt līdz galastacijai, kur pamodinās mašīnists... Vēlāk visiem nogulējušajiem tika organizēts autobuss uz kādu no tuvākajiem viduspunktiem, no kurienes tie varētu tikt mājās. Arī stacijās kāds gulošs cilvēks nebija nekas neparasts.
Bet tas viss beidzās ap 2009. gadu. Tā pēc-šova laikmeta eiforija tika rupji pārtaukta un atbildīga, aizņemta cilvēka tēls kļuva vērtīgāks par cilvēka tēlu, kurš cītīgi strādā dienā un žūpo vakaros.
Īsumā, ja jums kāds ir stāstījis, ka Japānā cilvēki vakaros dzer kā negudri, tad tā ir patiesība, bet tikai pirms 2009. gada.

Šeit man jāsaka, ka Latvijā dzīvojot mana izpratne par alkoholu un tā lietošanu neko dziļa nebija. Redzot cilvēkus apkārt nodzeramies, urlas ar aliņiem pie soliņiem parkos, tēva dzeršanu ģimenē, tas viss atstāja iespaidu, ka alkohols ir tāds kā grēka šķidrums, kurš labāk paliek nelietots. Japānā, kā jau dienvidu zemē, tā izpratne ir nedaudz savādāka. Cilvēki atklāti saka "čau, mani sauc Mari un man garšo akohols", alkoholismu bieži apraksta kā "alkohola mīlēšanu", bet alkoholisms kā tāds ir kas no morāli pagrimušo cilvēku vidus. Nav jau tā, ka dzērāji neeksistē. Ja pastaigā pa pilsētu, tad cilvēku ar nodzertām sejām ir samērā daudz. Starpība ir tāda, ka japāņu dzērāji pārsvarā ir funkcionāli, t.i. nenoguļ darbu, piedalās ģimenes dzīvē un āras pulciņos. Tiesa, uz mājām no darba tādi pārnāk ceļu mērīdami platumā, nevis garumā. Viens mans kolēģis, "alkohola mīlētājs", bieži darba laikā dzēra kolu no pudeles, ar aizdomīgu vīna smaku... Bet jāpiebilst, ka iedzert kādu šampanieti vai sakē glāzi, ja ir iemesls, darba laikā arī nebija nekas īpašs un to darīja visi, ieskaitot CEO. Bet arī tie paradumi, izskatās, ka pamazām izzuda, lai arī es nevaru to teikt par katru darbavietu.

Tāpēc, atbildot uz jautājumu - jā, tā ir patiesība, ka nedēļu postotāji ir retums. Sociālais spiediens ir masīvs, tādi ir vai nu hikikomori, vai bezpajumtnieku kandidāti. Pārējie alkoholiķi ir funkcionāli, bet arī tie, kuriem ar alkoholu problēmu nav, alkoholu lieto samērā bieži, bet zinot mēru, t.i. ne tik daudz, lai varētu iereibt.
Dienvidu salās tā paraža ir spēcīgāka: tur vakara ēdienreize bez šōčū glāzes diez vai ir iedomājama, bet tur galīgi nodzertus cilvēkus es nemaz nebiju manījis.