Japāņu vidū ir tāds tautisks ticējums, ka visšikākais no standartajiem ārzemju braucieniem ir Havaju salas.
Nākamais līmenis ir Marianu salas un Guama.

Man personīgi vienmēr likās, ka Guam nosaukums jau pats pa sevi ir eksotisks, gana jocīgs lai būtu apmeklēšanas vērts. Jautāju japāņiem kā tur ir, bet pārsvarā saņēmu atbildi, ka man tur nepatikšot, jo, redz, tur nekā nav, tikai viesnīcas un jūtas krasts. Tik tiešām, gulēšana pludmalē ir viena no lietām, kuras gluži nevaru iedomāties darīdam, bet Guama vienalga likās eksotiska.
Pērn aizbraucu arī paskatīties kas tur ir.

Viss bija tā, kā kolēģi teica: Tamuningas un Hagatnas pilsētas, jeb ciemi, bija vienādu amērikānisku viesnīcu rinda gar krastu. Viss pārējais vai nu militārs, vai nu, atkal, tādi ari dienvidnieciski lauki. Klimats kā siltummīļu paradīzē: visu gadu praktiski nemainīga temperatūra, tā ap 30 grādiem, dienā, naktī, janvārī, jūlijā, visu laiku. Nolaidos pie jūras paskatīties un te mani tā vieta paņēma ciet: smalkas kā pulveris koraļļu smiltis darīja ūdenu krēmīgu, gar krastu mētājās koraļļu gabali, smuki gliemežvāki, makdāmijas riekstu augļi un sazin kas vēl. Krasta aizaugumi sastāv no savvaļas papajām, milzu palmām, kokiem ar balitiem, dienvidnieciskiem ziediem... Atcerējos bērnības laiku grāmatas par dienvidu zemēm, kur tas viss tika aprakstīts, bet tas bija vienkārši jāredz.
Pabraukājot pa salu bija iespēja arī parunāt ar vietējiem Čamoriem: kā jau citās Mikronēzijas salās, pārsvarā diezgan resni, liela auguma, silti un pretimnākoši. Uz salas bija arī daudz filipīniešu, kuri man arī tīri labi patīk. Tirgū nopirku dažus augļus un vietējos ēdienus... Ēdieni pārsvarā garšo pēc kokosriekstiem vai banāniem, ir diezgan saldi un miltaini, bet augļi gan bija labi. Dīvainā kārtā patika džekfrūti. Tik ļoti, ka nopirku žāvētus un tagad šo rakstot viņus ēdu.

Nu re, ko es gribu ar to pateikt? Ja ir iespēja, aizbrauciet uz Guamu, bet nesēdiet viesnīcās iekšā. Tā ir dīvaina, bet bez gala interesanta vieta.

Dziļi Edo laikmetā, kad salu izmantoja kā tādu Sibīriju ar palmām, uz turieni sūtot visus, kuri nepatika tā laika valdībai, karu zaudējušos samurajus un arī noziedzniekus, viens no trimdas dabiem bija apaļu akmeņu stiepšana no jūras uz kalnu un tur no tiem akmeņiem būvēt sienas. Sienas stāv vēl šobaltdien un būdamas ļoti stipras, turas kopā neskatoties uz savu šķietamo trauslumu.

Šī ir viena tāda siena uz salas:



Pirms laika kādam saliniekam, kurš dabūja īpašumā tos apaļos akmeņus no sienām, ienāca prātā ideja akmeņus sazāģēt uz plāksnēm un tās plāksnes izmantot kā nažu asināmos. Gan jau ka viņš nebija pirmais un vēl samuraju laikmetā kāds to darīja, bet vēstures liecību par to nav. Amatnieks savus nažu asināmos, domādams ka labi ir, ir sācis pārdot salas amatnieku veikalā.

Spēlējoties nopirku vienu, jo salas naži jau zivīm galīgi nederēja un biju pārsteigts pamanot, ka asina viņi tik labi, ka pat jau izmetams nazis kļuva tīri lietojams.

Tad jau ziņās pamanīju rakstu, ka salas asināmie akmeņi, izrādās, ir tik labi, ka tos tagad iepērk Kappabaši amatnieku ielas nažu tirgotāji un tirgo par bargām naudām. Arī kādiem ārzemniekiem ir pa prātam un to popularitāte aug. Ko es jums saku - pērciet tos akmeņus kamēr viņi nemaksā eirosimtus. Ir labi!

Biju kapsētā palīdzēt apkopt saimes kapus.
Agrāk nebiju manījis, bet burtiski pāris metru attālumā no kapa atrodas taisnstūra mauriņš ar superveciem kapakmeņiem. Aizgāju paskatīties - Genroku ēra, tas ir 17~18. gadsimts. Noteikti ka būs kādi samuraji. Uz kapakmeņiem no akmens izgriezti lotosa ziedi, viss ir sataisīts smuki. Cik atceros vēl no salas kapiņiem, tad pat vienkāršiem samurajiem kapakmeņi nemaz tik grezni nebija.
Pajautāju Megumi kas tur īsti notika, saņēmu atbildi, ka senos laikos dzīvoja tāds Kira, liels samurajs, kurš kādu noslekpkavoja un tā kā nebija parasts zemnieks, tad visa viņa saimei esot bijis jāizdara seppuku.
Jau pārnākot mājās izlasīju, ka īsti tā nebija, bet Kira ir bijis tiešām liels samurajs, vienu sprīdi zem Daimyo, kuru noslepkavoja kāds cits samurajs, bet vispāri tur ir bijusi vesela santabārbara. Vikipēdijā ir sīkāk: https://en.wikipedia.org/wiki/Forty-seven_rōnin
Tā nu stiagā apkārt un nezini, ka vikipēdijas līmeņa vēsture mētājas tepat zem kājām. Bet arī labs atgādinājums tam, ka nav svarīgi cik liels samurajs, tas viss ir tikai cilvēku galvās un realitātē beidzas ar melnas zemes pleķi un izrotātu akmeni virsū.

Osakas pilsētā tiem, kuri izejot PCR testu ir saņēmuši pozitīvu atzīmi izsniedz aploksni ar pamācību kā sēdēt mājās slimības laikā.
Aploksnes otrā puse ir apdrukāta ar apbedīšanas biroja reklāmu.

Tā pilnīgi nesaistīti, pirms laika Japānas valdība izdomāja jaunu buzvārdu "wizkorona", kas burtiski ir vienkārsi "with corona" pārveidojums. To buzvārdu diezgan plaši reklamēja kādu nedēļu kā "Japānas modeli", bet saņemot jocīgus skatienus no citu valstu puses to darīt pārstāja. Jebkurā gadījumā, politika nekur nav pazudusi un ir "wizkorona" garā. Tas ir, ekonomika ir svarīgāka, bet vecīši lai sevi sargā, un še viņiem gara no covid izsargāšanās instrukcija.

Ziemas pirmajos mēnešos valdība piemaksāja pilsoņiem par ceļošanu, kam bija cits buzvārds - "GoTo!". Nu, kā, pandēmija, ekonomika cieš, cilvēkiem jādod nauda lai viņi ceļotu, tad viss būs normāli. Ja visiem restorāniem un viesnīcām palūdz piemērot piesardzības pasākumus, kuru vidū ir A4 lapas uzdrukāšana par piesardzības pasākumu ievērošanu nepieciešamību. Ģeniāls plāns, kas vispāri varētu noiet greizi? Starp citu, kad tika publicēts Kyoto universitātes pētījums par to, ka GoTo! bija iemesls trīskāršajam Covid gadījumu pieaugumam, sekoja oficiāls valdības paziņojums, ka tā nav patiesība, jo GoTo! vīrusu nepavairo.

2020. gada sākumā, kad Covids sāka izplatīties Japānā, oficiālā politika, kura tika plaši aprakstīta avīzēs kā ģeniāla bezpanikas politika, skaidri minēja, ka testēšana vairo vīrusu gadījumus, tāpēc to ierobežos ar 200 testiem dienā. To arī darīja. Japānā nekāds covids nebija, tikai 200 gadījumi dienā. Taisnības labad jāsaka, ka tauta nav galīgi stulbeņi un pāris mēnešus ielas bija kā izmirušas, vakaros neviena nebija nekur, viss pēc savas iniciatīvas.

Starp citu, Japānā beidzot ir pasludināts vakcinācijas plāns. Vakcinēs tikai gados vecus cilvēkus, 218 cilvēkus dienā, jo procedūra aizņem 7 stundas.

Tāds tās lietiņs.
Japānas pārvalde pēdējā laikā krīt uz nerviem.
Dažreiz palasu kas notiek Latvijā un liekas, ka tur nav labāk, bet citu iemeslu dēļ.

Pēc jautājuma par priekšnieka lelli, kuru pagrabā darbiniekiem ir atļauts sist būtu jāuzraksta par jocīgajiem mītiem par Japānu vispāri.
Kad biju Izraēlā, tad katrs otrais man stāstīja, ka Izraēla ir ziņu varonis: tik maza valsts ražo tik daudz pasaules ziņu, pilnīgi superzvaigzne.
Japānai ir kas līdzīgs, bet Japāna ražo mītus pati par sevi.

Katru mītu, laikam, izkliedēt nesanāks, tāpēc iziešu cauri tikai populārajiem un tiem, kurus varēju tā uz sitiena atcerēties.

Tātad, vai tā ir taisnība, ka japāņu firmās ir prakse nolikt bosa lelli dabiskā izmērā, kurai var sadot pa purnu? Nē, tā nav taisnība. Un diez vai tā vispāri kādreiz bija taisnība.
Japāņi viens otru vēro nepārtraukti meklēdami skaidas acīs un ja katrs saprot, ka ja kāds sitīs lelli pat relatīvi privātā istabā, tad tas cilvēks uzreiz būs ar "ahā! priekšnieka nīdējs!" lāstu un par izaugsmi varētu aizmirst. Ir vēl dzirdēts arī cits mīts, kur tajā pašā pagrabā ar priekšnieka lelli esot firmas produkti iztaisīti no stikla, kurus var sasist pret sienu lai tiktu vaļā no stresa.

Par stresu runājot, ir labi zināms, ka japāņi nenormāli dzer. Piektdiena? Visi kopā iet dzert, neatkarīgi vai gribās vai nē.
Un tā gan bija taisnība. Mūsdienās tās normas jau ir stipri liberālākas un vismaz Tokijas firmās neiet kopā dzert, vai iet un nedzert ir pilnīgi normāli, bet kaut kur tālāk no galvaspilsētas tas noteikti ir palicis. Es atbraucu laikā, kad šī transformācija bija tikai sākusies un uz manu ieteikumu padzert tēju, kad visi dzer alu, saņēmu visai niknus skatienus. Un pasūtīt ko tādu, kas nav tas, ko tagad dzer visi? Ei nu, tavu nepieklājību. Tas, starp citu, joprojām ir daudz vai maz aktuāli, bet nekādas sankcijas izņemot nelaipnu skatienu neseko.

Tā viņš ir, japāņu kolektīvos notiek ļoti daudz klaigāšanas, sišanas pa galdu, lietu mētāšanas un kā vēl ne... Bet tam reti seko reālas darbības. Apmēram kā tuvajos austrumos: viens uz otru klaigā, apsaukā pēdējiem vārdiem, bet palaist rokas gan ir kas neiedomājams.

Par neiedomājamo runājot, firmas dzerstiņos, kurus minēju augstāk, ir noteikums, ka kas notiek dzerstiņā, tas tur paliek. Tā ir vienīgā vieta, kur darbinieki var būt tādi, kādi tie ir bez firmas normu uzliktajiem rāmjiem. Man par to joprojām dažreiz ir šoks un es neesmu pārliecināts, ka kādreiz no tā tikšu vaļā. Piemēram: aizgājām uz lielo korporatīvo pārtī. Pārtijā man klāt apsēdās jaunkundze, kura visu laiku piedāvāja vairāk sakē, ielika ēdienu paplātē un mīļi runājās. Braucot mājās mūsu vilciens bija kopā, tāpēc sanāca arī daudz ko parunāt. Kad bija laiks šķirties, aizgājām katrs uz savu pusi. Man bija prieks, ka parādījās jauns draugs, jeb draudzene darbā, ar kuru varēs normāli parunāt. Nākamajā dienā sasveicinājos, saņēmu tikai nicinošu skatienu pretī. Biju domājis, ka kaut ko nepareizu pateicu, bet nākamajā pārtijā tas pats stāsts ar to pašu jaunkundzi atkārtojās. Man personīgi tā pilnīgā seju maiņa šķiet divkosīga, tāpēc ar cilvēkiem, kuri to piekopj, cenšos pārāk tuvs nekļūt.

Nākamais mīts būs par apakšbiksēm. Vai tā ir taisnība, ka Japānā tirgo lietotas apakšbikses automātos? Goda vārds, es izmeklēju visu Japānu. Redzēju vārītas olas automātos, pornožurnālus automātos, rīsus automātos, ceptas lapsenes automātos, bet apakšbikses? Ne vienu vienīgu reizi. Labi, šeit man būs jāpasaka, ka mīts nāk no kāda sēksšopa Tokijā, kur tāds automāts ir, bet tas ir vairāk kā ģimmiks lai pasmietos, nevis nopietns tirdzniecības agregāts. Tajā pašā sēksšopā uz sienas karājas ūsains gumijas vīrietis, bet neviens taču nesaka, ka pa visu Japānu uz sienām karājas ūsaini gumijas vīrieši, ko?

Ko vēl? Vai tā ir taisnība, ka japāņi strādā tik daudz, ka mirst darbā un tam ir speciāls vārds? Jā, tā ir. Tiesa, to īpaši nevajadzētu romantizēt, jo tas speciālais vārds burtiski nozīmē "nāve noguršanas dēļ", ne vairāk, ne mazāk. Tādi gadījumi ir un viņi uztrauc firmu lielos bosus, it īpaši slidenos gadījumos, kad darbinieks ir pakāries vai izmeties pa logu, bet iemesls bija pārlieku lielā darba slodze. Tas ir atsevišķš temats, bet, man šķiet, šeit darbā ir divi fenomeni. Pirmais ir garīgās veselības traucējumu ignorēšana - tas ir tabū, aiziet pie ārsta ir kauns, kā padomju savienībā. Otrais ir despotiskās vadīšanas metodes, kuras, diemžēl, ir populārākas, nekā vajadzētu.

Nu un, pēdējais, smieklīgais mīts ir par japāņu seksualitāti. Man ir gadījies dzirdēt, ka japāņu sievietes turpat vai iziet vīriešu pavedināšanas kursus un gultas sporta treniņus... Diemžēl, dāmas un kungi, tas ir tikai mīts. Es teikšu vairāk, tas nav tikai mīts, tas ir pilnīgi pretēji realitātei. Ne tikai veselības mācība skolās ir atcelta, jo sekss ir netikls un vispār kauns (hej, kā Latvijā un Krievijā!), bet arī statistika rāda, ka gandrīz puse no cilvēkiem savā 30. dzimšanas dienā ir jaunavīgi. Pārāk aizņemti, pārāk daudz sabiedrības rāmju lai kādu satiktu, pārāk maz normālu potenciālo partneru, pārāk maz pārliecības par saviem spēkiem... Kā kuram. Tāds tās lietiņs.

te cīņā ar kovidiem un visādām tīfa marijām lūgums rakstam vai pat sērijai
par ikdienas japāņu reakciju uz likstām kālokdauni, evakuācijas un citiem piespiedu mēriem katastrofu kā taifūnu vai cunami gadījumos
japānā arī ir cilvēku šķira, kas uzskata ka visādas wvakuācijas ir valdības varas darbi pret brīvu personību?


Nu jau visiem kovidtemati būs mazliet apnikuši, bet tomēr Japāna ir tā vieta, kur visādas likstas atnāk stipri biežāk nekā citur. Ja nav kovīds, tad atnāk zemestrīce, ja ne zemestrīce, tad taifūns. Dažreiz vienlaicīgi. Garlaicīgi nav.
Runājot par piespiedu darbībām likstu gadījumā, visiem parasti ir laba saprašana kāpēc to vajag, turklāt japāņi ir diezgan disciplinēti paši pa sevi, tāpēc maskās staigā gandrīz visi, ja atnāk zemestrīce, tad izslēdz gāzi un lien zem galda, ja taifūns, tad salīmē līmlentu uz logiem. Izskatās kroplīgi, bet ir labāk pasēdēt divas dienas ar kroplīgu logu, nekā nenoteiktu laiku bez loga. Ja kādam šķiet, ka kroplīgs logs tomēr nav tā vērts, tad atnāk mācība no dabas un viss nostājas savās vietās. Manuprāt, Japāna ir lieliska vieta, kur cilvēks iemācās būt nevis dabas karalis, bet vienlīdzīga dabas sastāvdaļa ar to visu, kas tam nāk līdzi.

Jā, šeit arī ir savs āksts, kurš braukā pa Tokiju ar skaļruņiem un nonstopā bļaustās, ka kovids tāda saaukstēšanās vien ir, tāpēc jel velciet nost tās maskas.
Šibujas stacijas priekšā tas pats kungs ir sarīkojis sintroka koncertu, kur katru vakaru muzikanti bez maskām spēlē neliela bezmasku pūļa priekšā, kamēr garāmgājēji nosodoši noskatās.
Pūlī varētu būt kādi simts cilvēki, bet uz daudzmiljonu metropoles fona tas tāds piliens jūŗā vien ir, kas ir diezgan nomierinoša atziņa.

Darbā regulāri notiek mācību trauksmes, kur sāk aurot sirēna un patīkama vectēva balss paziņo, ka notika mācību zemestrīce un tagad visi paliek savās vietās. Tad pēc pāris minūtēm tas pats vectētiņš paziņo, ka ir sācies ugunsgrēks, tāpēc visiem ir laiks evakuēties. Tie visi ideālā gadījumā uzvelk ķiveres, paņem pirmās nepieciešamības mantu sainīti un iet uz tuvāko kāpņu telpas pusi. Neideālā gadījumā visi viens uz otru skatās un gaida kurš nu būs pirmais. Tā grupas mentalitāte ir tik spēcīga, ka pat spēcīgas zemestrices laikā, ja visi sēž ar degunu datoros, tad tie daži, kuriem tomēr gribētos ko darīt, cietīs, jo neviens taču neko nedara.
Starp citu, vienreiz man bija interese cik ilgi evakuācija aizņems un kārtējās mācību trauksmes laikā piefiksēju laiku un diezgan fiksā solī nokāpu no sava 27. stāva līdz apakšai. Tam vajadzēja apmēram septiņas minūtes, kas nav ļoti apliecinoši, jo septiņu minūšu laikā var daudz kas notikt, un daudz kas no tā man droši vien nepatiktu.

Atgriežoties pie grupas mentalitātes; kad notika 2011. marta zemestrīces un cunami, manas labas cilvēkdraudzenes radiniecei, kura strādāja pilsētas domes ēkā Išinomaki pilsētā, kāreiz bija tējas pauze pēc pusdienām. Kad nogranda zemestrīce un sākās cunami paziņojumi, viņa gribēja evakuēties, bet vecās tantiņas atteica, ka lai paliek savā vietā, jo viņi ir trešajā stāvā, kas tur ko baidīties. Radinieces trauksmes izjūta tomēr ņēma virsroku un neskatoties uz nosodošiem komentāriem, viņa aizbēga. Visas tantiņas un tie, kuri padevās grupas spiedienam, trešajā stāvā gāja bojā. Pati viņa izdzīvoja un par to pastāstīja.

Tāpēc šeit, manuprāt, praktiski nav tā ideja, ka maskas vai kas tamlīdzīgs ierobežo kāda brīvību. Ir grupas domāšana, kur visi dara tā, kā grupas svarīgākie locekļi. Nedarīt kā citi ir diezgan spēcīgs nepakļausanās signāls un tie, kuri nepakļaujas, parasti diezgan slikti pavada laiku. Šeit man būs jāmin, ka daudzi pakļaujas tikai tad, kad tas ir izdevīgi, bet tas ir cits stāsts.

Starp citu, infekciju skaits strauji kāpj: vakar bija 1400 cilvēki dienā, šodien jau 2500.

Kādreiz bērnībā, apmēram divu gadu vecumā, biju tik sabijies par kaut ko, ka nevarēju gulēt, visu laiku brēcu un nonstopā mirkšķināju acis.
Vecāki aiznesa pie ārsta un ārsts zinājis sacīt, ka te nu neko vairs nevar darīt, tas bērns ir traumēts uz mūžu.
Kāds gudrinieks no radiem pateica, ka ja nu ārsti jau cerībai ar roku ir atmetuši, tad var mēģināt ko pavisam netradicionālu. Ieteica aiziet pie vecas čigānietes Grīvā, tā, sak', palīdzot.

Diezgan labi atceros čigānietes māju. Pie ieejas bija liels, ruds suns, no kura man bija bail, bet tāpat iekšā tikām.
Vecā kundze kaut ko ilgi runāja un lai es nebrēktu iebaroja pa kādai konfektei no papīra maisiņa. Tās bija tās līdz ar padomju laikiem izbijušās gotiņai līdzīgas, brūnganās konfektes.
Čigāniete teica, lai maisu ar konfektēm ņemam līdzi un baro pa divām dienā.
Toreiz apzinājos, ka ja kādu ārstē ar konfektēm, tad tā ārstēšana ir prātīgāka par rūgtām tabletēm.

Ā, jā, brēkt pārstāju. Un acis mirkšķināju daudz mazāk, līdz tā kaite aizgāja pavisam.
Tā čigāniete nebija nekāda burve, viņa vienkārši bija vienīgais cilvēks, kurš toreiz ar rūpi ieskatījās acīs, apskāva un iedeva saldumus.
Tieši tik maz dažreiz pietrūkst lai pazustu pat lielas problēmas.

Jakudzu klans Inagava-kai šogad ir atcēlis savus ikgadējos Ziemassvētku pasākumus un Jaungada uzrunu, jo daudzi klana locekļi ir veci un nevarīgi, tāpēc tiem kovids esot īpaši bīstams.
Atcelti ir arī dzerstiņi birojos un galvenā klana biroja apmeklējumi.
Tādas tās lietas, jakudzu vidū kovidskeptiķu nav.

Atcerējos spoku stāstu. Labi, spoku nebija, bet spoku stāsts kā dokumentālās literatūras paveids tas ir.
Pirms pāris gadiem aizvedu kolēģi uz mūsu salu. Vispāri, esmu parasti diezgan racionāls un ar vēsu prātu, bet man ir tāda kā ticība, kuru es nekādi necenšos racionāli izskaidrot, ka dažas vietas un daži cilvēki īsti savietojami nav.
Īsumā, iznomājām auto un braucām pa salu vizinoties. Izdomājām aizbraukt līdz grāvim ielejā starp diviem kalniem, kur krēslā var redzēt bioluminescējošās sēnes uz palmu stumbriem, un, ja paveicās, tad arī kādu jāņtārpiņu lidojam.
Tur vēl ir ūdenskritums, kuru noteikti ir vērts redzēt.

Nobraucām nost no lielā ceļa, devāmies pa šauro lauku grunti. Itkā jau viss izskatījās pazīstams, bet bija krustojums, kuru es nekādīgi nevarēju atpazīt. Izdomājām braukt pa labi, jo tas izskatījās kā ceļš uz meža pusi, kur ūdenskritumam būt ir lielāka iespēja. Drīz vein braucām jau pa brikšņiem, neko priekšā neredzot un ar auto priekšu stumjot malās cukurniedres. Nepagāja ilgs laiks kad izbraucām pie tāda kā mauriņa ar strupceļu mežmalā, bet tas viss ir relatīvi, jo cukurniedres gar ceļu iepriekš bija mežs pats pa sevi, tikai citā kvalitātē. Izkāpām no auto, noņēmām prusakus no priekšējā loga un devāmies uz ūdenskrituma skaņu. Šeit viņš bija, kaut kas līdzīgs ūdenskritumam, vienīgi ka pilnīgi cits, nebija tas, kuru es atceros. Ieskatījos brikšņos gar ceļmalu un pamanīju rupju striķu ar cilpu, mazliet augstāk par mūsu augumu. Nepārprotami, ka tur bija kāds pakāries. Kļuva neomulīgi, aizbraucām projām, izlaužoties caur cukurniedru birzi atkal.

Bijām arī citur - aizbraucām uz citiem brikšņiem meklēt citu ūdenskritumu, un tas bija scēnisks, jo tur burtiski ej zem klints un pa ārpusi krīt ūdens, ļoti skaisti. Toreiz, neskatoties uz lietus sezonas vidu, ūdens nebija un nekāds skats nesanāca.

Aizgājām zvejot; noķēru makreli, uzvilku uz resna āķā un iemetu cerībā noķert kādu tunci, bet izvilku atpakaļ tikai asiņainus kaulus ar galvu. Kas to tā apēda nebija skaidrs, bet tas nebija svarīgi. Noķērām pāris makreles, tad sacēlās vējs, kurš mūs aizpūta uz krasta pusi, zvejot tālāk nebija iespējams.

Gājām pa mežu, redzējām fēniksu palmas, kuras taisījās ziedēt. Kolēģis iespēra pa vienu ziedu maisu un dabūja uz galvas ziedputekšņu spaini.

Mūsu vizītes laikā virs salas karājās biezs mākonis un neļāva lidmašīnai nosēsties. Mājās bija jādodas ar prāmi. Izbraucot no salas mūs pavadīja delfīni, kas ir retums pie šīs salas un jau no pāris jūdžu attāluma varēja manīt, ka permanentais mākonis sāk izklīst. Kopš tā laika man ir pārliecība, ka ar to kolēģi uz salu vairs nav jābrauc.

Pirmskovidlaikmetā biju saviesīgos pasākumos, kurus apmeklēja kāds kungs labos gados. Kungam līdzi parasti nāca jaunu un visai izskatīgu sieviešu svīta.
Cik saprotu, viņš tām sievietēm, iesācējām modes biznesā vai kinoaktierpasaulē, palīdz iekārtoties, būdams kungs ar labiem sakariem.
Kādā reizē pienāca kārta ar vienu no tām sievietēm iepazīties. Būtībā, es jau viņu pazinu no TV ekrāna, jo seja bija redzēta.
Jaunkundze pajautāja ko es daru darbā. Pastāstīju. Saņēmu ielūgumu pastāstīt arī par kādu īpašu pieredzi, kur esot bijis smagi strādāt. Pastāstīju, kā pirms dažiem gadiem pāris mēnešus no vietas cēlos no rīta sešos, sēdos šinkansenvilcienā un braucu uz Nagoju, lai no turienes dotos uz kāda labi pazīstama elektronikas ražotāja rūpnīcu, kur mans darbs bija kontrolēt ierīču programmnodrošinājuma kvalitāti, ar kuru varētu būt problēmas un risināt, ja tādas parādās.
Jaunkundze noklausījās to stāstu un tai vietā lai pateiktu "ak, cik smagi, no rīta sešos ar vilcienu un tad ap pusnakti mājās!", pateica "ak, jūs strādājat rūpnīcā..." un, neatvadoties, aizgāja iepazīties ar kādu citu.