Uz salas ir saldējuma bode, kura ir visās tūristu grāmatās. Laikam esmu par to vietu jau stāstījis.
Bodes saimniece bija kundze ļoti labos gados ar raksturu, kuru varētu salīdzināt ar salas laika ziņām. Šobrīd ir karsts, saule ir tik spoža, ka dedzina, debesis spoži zilas un kalni dzidri. Pēc pusstundas virs kalniem izveidojas mākoņu cepures un uzlīst lietus. Tāds, ka pagalma otru pusi nevar redzēt, ir tikai balta lietus siena. Kad uznāk vējš, tad viņš plēš nost mājām jumtus, tāpēc salinieku mājām ir diezgan plakanas formas smagi jumti.
Jā, varēja ienākt saldējuma bodē un saņemt kundzes "tu kaut ko pasūtīsi vai iesi garām? ja iesi, tad ej?!". Varēja arī "nu ko, mīļais, ņemsi parasto vai ar latvāņiem?".
Bet, tomēr, tipiskā vārdu apmaiņa bija:
- Vai ņemsi parasto vai ar latvāņiem?
- Parasto.
- Parastā nav, ir tikai ar latvāņiem!

Tāda mīlīga kundze.
Vienmēr staigāja ģērbusies rozā drēbēs un cilvēkus pazina pēc kurpēm. Sak., kad ienāk iegremdēties karstajā avotā, var pēc kurpēm vien pateikt kas šodien ir atnācis.
Vienreiz apmeklētājai teica: "ak, tad tā esi tu, un es domāju kam tie dzeltenie zābaciņi?!"
Kundze dzīvoja turpat pāri ceļam un viņas vīrs, būdams kungs ar ērgļa acīm, vienreiz uzbļāva ka nav ko te taisīt pornogrāfiju, kad jaunkundze nolika galvu man uz pleca. Bet nu, saliniekiem tā ir tāda komunikācijas norma, ka saruna jāsāk ar uzbraucienu. Ļoti savādi, bet tā ir.

Pirms dažām dienām piezvanīja salinieki un teica, ka saldējuma bodes kundze ir devusies pie tēviem. Kāds Tokijas lielkompānijas darbinieks nosūtīts uz salu komandējumā esot braucis ar auto gar bodi un notriecis nabaga kundzi, pagalam. Kundze dzīvoja garu un kolorītu dzīvi un joprojām ir atrodama tūristu grāmatās. Ir ļoti savādi apzināties, ka viņas mūsu vidū vairs nav.