Par vannošanās tradīcijām.

Būs jāatzīst, ka dažreiz, kad kāds atbrauc no Latvijas un es tam cilvēkam izrādu Tokiju ar kādu citu vietējo, mēs ar to citu vietējo acis samirkšķinot skaļi gremdējamies atmiņās par to, kā vannojāmies kopā un cik bija labi. Darbojas vēl labāk, ja tas otrais pieder pie tā paša dzimuma.

Pirms atbraukšanas es jau biju sagatavots, es jau zināju, ka vannošanās nav īsti privāts un intīms process, tas ir kas vairāk. Pirmajā viesnīcā, kur apstājos, numuros nebija ne dušas, ne mazmājiņas, tas viss bija gaitenī. Par dušu runājot, nebija arī tās, bija kopīga pirts, kur gāja gan vīrieši, gan sievietes, atdalīts bija tikai vannošanās laiks. Man toreiz ar valodu bija kā bija, tāpēc gāju mazgāties pilnīgi randomā laikā. Durvis ciet neslēdzās, tāpēc, ja kāds ienāca ģērbtuvē no gaiteņa, kailie ķermeņi bija visai labi apskatāmi. Mazliet uztraucos, ka ienāks kāda sieviete, bet neienāca neviens un nekad. Viesnīca nebija liela, tāpēc tā lielā pirts bija mans privātais laukums.

Mājās tas ir līdzīgi - tiek pielieta vanna ar karstu ūdeni, tad visi ģimenes locekļi, viens pēc otra, iet mazgāties un mērcēties vannā, ūdeni, protams, nemainot. Šeit jāpasaka, ka pašā ūdenī kāpj jau ar nomazgātu ķermeni, tāpēc tā nav ļoti liela problēma. Kad visi ir novannojušies, vannā ieliek šļūteni un hipermūsdienīgā japāņu veļasmašīna to ūdeni izsūc un izmanto drēbju mazgāšanai. Jo, redz, ar hipermūsdienību vien pietrūkst, lai ūdeni uzsildītu turpat mašīnā iekšā. Tradicionāli ir tā, ka jaunākie iet pirmie, jo tiem karstais ūdens patīk vairāk, un vecie iet vēlāk, bet tas nav likums un visi iet kā kuram patīk. Ciemiņi, droši vien, iet pirmie, jo karstākais un tīrākais ūdens ir vislabākais. Tiesa, neatceros vai būtu saņēmis ielūgumu palietot vannu kad biju ciemos, neskatoties uz to, ka dušā gan biju.


Visādas vannas putas un burbuļi īpaši populāri nav (tiesa, Stendera ziepjmeistaru burbuļbumbas ir lielā cieņā), bet bieži vien vannā iemet kāda slavenā karstā avota sāli, kas parasti ir pēc sēra smirdošs pulveris, vai arī ko patīkamāku, bet vienalga eksotisku. Piemēram, kā jums patiktu vanna ar aso piparu piedevu? Slikti nav, sasilda tīri labi.
Viens no tradicionālajiem aromatizācijas veidiem ir vai nu zāles - pelašķi, melisa, cipreses un tt., vai nu juzu citrusi. Juzu garšo pēc sērskābes, bet smaržo pēc paradīzes, tāpēc to nesaspiežot met iekšā vannā un mizas aromāts izplatās pa visu telpu. Ir tiešām labs.