Ka ar apbedisanu lielajas pilsetas? Pienjemu, ka kapsetu tur nav?

Japāņu bērēs esmu bijis pusotru reizi, tāpēc pieredze ir maza.

Pirmā reize bija sunīša apbedīšana.
Ne tik tālu no mājām, tepat Tokijā, ir sunīšu un kaķīšu kapsēta: tāda pati kā cilvēkiem, bet bez aizpasaules vārdiem (par to vēlāk). Pie ieejas ir kaut kas līdzīgs kapličai kur notiek atvadas, tad tālāk ir krematorija, templis un pati kapsēta.
Bēres nav ļoti priecīgi svētki, tāpēc man ir diezgan smagi par to atcerēties bet jā, sākumā, tāpat kā cilvēkiem, ap sunīša ķermeni pulcējās saimnieki un draugi, raudāja un tā... Tad sunīti ainesa līdz krematorijai. Pēc krematorijas sekoja tā japāņu tradīcija, kuru es joprojām neesmu spējīgs normāli pieņemt, tā kaulu šķirošana. Tempļa priesteris paņem dažus kaulus un nodod ar kociņiem tālāk. Tālāk tie kauli tiek nodoti no kociņiem uz kociņiem, līdz nonāk urnā. To urnu vēlāk saņem kā sunīša pīšļus, kurus apglabā kapsētā. Starp citu, tieši tāpēc esot nepieklājīgi nodot ēdienu no kociņiem uz kociņiem ēdot, jo tā ir bēru tradīcija.
Vēlāk notiek lūgšana templī, kur ir jāaizdedzina vīraks, jāiesit ar vālīti pa misiņa podu un ar to procedūra ir beigusies.

Cilvēku bēres ir sarežģītākas un sastāv no vairākām fāzēm. Atvadu fāze ir bēdīgā fāze, kad stāv apkārt zārkam un atvadās. Tie ir tādi bēdīg-priecīgi svētki, jo itkā ap zārku visi ir skumīgi, bet kad iet uz citu istabu ieēst un iedzert, tad sērīgums pazūd kā nebijis, bez sirdsapziņas pārmetumiem. Tad notiek krematorijas fāze, kuru es, godīgi sakot, negribētu piedzīvot, jo ja sunīša kaulu šķirošana vēl bija paciešama, tad ar cilvēka kauliem būtu grūtāk. Tajā neesmu bijis, jo biju darbā. Tad seko vismaz mēnesi garš sprīdis, pēc kura notiek apbedīšana.

Es teikšu tā: esmu bijis tradicionālās tējas ceremonijās nedomātās tūristiem, esmu piedalījies jaunā gada sagaidīšanā Aiči laukos pēc visām samuraju tradīcijām, esmu ēdis jēlas aknas un dzēris dzērienus no skudrām, savvaļas fugu pēc kura tirpst āda, vērojis Sagami līča spīdumu naktī un kails staigājis pa sniegu Hokkaido starp karstajiem avotiem un pat dziedājis Šalom Aleichem apskaudamies aplī ar japāņiem. Bet to visu pārspēj apbedīšanas rituāls. Laikam nebūtu smuki to teikt tūrisitiem, ka, redz, ja būsi Japānā, apbedī kādu, bet tā ir viseksotiskākā Āzijas pieredze kura man kādreiz ir bijusi. Jā, un es saprotu, ka īsti izskatīt ko izklaidi nevar, bet tas bija fascinējoši.

Ar tik garu ievadu jāizskaidro pats process.
Viss sākas ar uzgaidāmo teplu templī. Tā ir askētiska telpa, tīra, bet glauna, ar izkoptām virsmām: galds no melna koka, marmora grīda... Katram tiek izsniegts kas līdzīgs mazam rožukronim, kurš ir jātur rokā un tēja, kuru padzerties gaidot. Telpā ir auksti, ož pēc vīrakiem un īsti omulīgi nav.
Pēc kāda laika saņēmu ielūgumu ienākt templī, pašā iekšā. Vidū zeltīts altārs ar Budas veidolu, stilizēti koka un zelta lotosa ziedi apkārt, pie altāra stāv bungas un divi mūki ar smuki nodzītām galvām. Abi apsēžas un sāk šūpodamies ierunāt mantras. Dalībniekiem izsniedz lūgšanu grāmatu, kurā viss ir rakstīts maņjoganā (tā ir rakstība bez fonētiskā alfabēta, tāpāt kā ķīniešu valodā), bet izruna ir rakstīta pie rindām maziņiem burtiņiem. Tā nav japāņu valoda, tas ir sanskrits, kurš ir pierakstīts lietojot japāņu heroglifus, turklāt senajā rakstībā!
Mūks sagatavo paplāti ar oglēm un trauciņu ar pelniem līdzīgu vīraku blakus, padod to pirmajam dalībniekam sola malā un atgriežas lūgšanu pultē. Sāk sist bungas un parāda ar pirkstu kur ir jālasa mantra. Visi sāk monotoni dziedāt mūkam līdzi, sanskritā ar smuku japāņu akcentu.
Vīraku paplātes turētājs paņem pirkstos vīraku, paceļ gaisā, noliec galvu un uzber oglei virsū. Gaiss piepildās ar spēcīgu vīraka smaku. Nodod nākamajam. Tad nākamajam. Tas viss notiek dziedot mantras. Kad pienāca mana kārta, gaiss templī vairs nebija caurspīdīgs: zilganā, smaržīgā miglā varēja saskatīt spīdīgās mūku galvas, tad savu grāmatu ar sanskrita mantrām un pašu vīraku. Mantru skaņa sāk kļūt organizētāka un šķita, ka visi atradās tādā kā transa stāvoklī. Padevu savu paplāti tālāk un gaidīju beigas.
Kad viss beidzās, mūki paņem trauku ar pīšļiem,un aiznes līdz kapam. Kapa struktūra nav īsti tāda kā Latvijā: kapakmens ir, bet zem viņa ir tāds kā nodalījums ar durtiņām, kur stāv visu radinieku pīšļu tvertnes. Pīšļu tvertni ieliek iekšā un speciālā vietā pie kapakmeņa ieliek koka paplātes ar citpasaules vārdiem sanskritā. Kad cilvēks nomirst, tad viņam dod citu vārdu, ar kuru viņš dzīvos tālāk un tas vārds ir sanskritā. Noslēgumā radinieki salasās apkārt, daži pārkrustās. Vēlāk uzzināju, ka daži bija katoļi, bet budistu un sintoistu būšana smuki ar viņu katoļticību sadzīvoja kopā. Tas ir ļoti interesants kokteilis.
Kad viss beidzās, visi kopā aizbraucām uz sušī restorānu un ēdām un dzērām. Bija jautri, jo aizgājēju mocības ir beigušās.

Par kapsētām runājot, tādu ir daudz. Viņas ir tepat pilsētā, dažiem mājas ir ar smuku skatu uz kapakmeņiem un koka paplātēm. Ap kapsētām parasti ir smuki žogi un nezinot var paiet garām nepamanot. Parasti blakus ir arī templis, bet tempļu pilsētās vispāri ir daudz, tāpēc tie neizceļās.

Atsevišķi ir jāmin sintoistu bēres. Pārsvarā japāņiem visi priecīgie svētki tiek svinēti pēc sintoistu tradīcijām, bet bēdīgie pēc budistu tradīcijām. Tomēr, Tokijas rietumdaļā un Kanagawas ziemeļos, ap Sagamiharas kalniem, ir spēcīga sintoistu tradīcija un tur arī bēres tiek svinētas pēc sintoistu tradīcijām. Īsti par sīkumiem pastāstīt nevarēšu, bet process ir atšķirīgs no budistu procesa: bēres ir festivāls, jo visas sintoistu reliģiskās tradīcijas ir festivāli. Par tiem kādu citu reizi.