| Kādreiz mums ar vegjmah bija saruna par to, ka veselais saprāts ir tik ļoti relatīva lieta, ka uzskatīt to par stabilu mērvienību ir kļūda. Tā saruna man ienāk prātā, kad redzu japāņu attieksmi pret slimībām, jo ir vairāki aspekti, kurus es vienkārši nevaru saprast, pieņemt un arī negribu to darīt. Piemēram, ja kāds saslimst, tad tas ir grēks, t.i. cilvēks ir atbildīgs par to, lai nesaslimtu. Darbavietā saslimušais var saņemt piezīmi par to, ka esot "jāuztur labāka higiēna", vai ko tamlīdzīgu. Turklāt, ar vairāku publisku personu izteikumiem uz virsmas parādās arī citi ar slimībām saistīti mīti, kuriem, man šķiet, ir vieta vēlo viduslaiku miestā, nevis modernisma mekā, par kuru japāņi sevi cenšas nostādīt. Piemēram, vai zinājāt, ka ja saslimst un aplipina citu, tad pašam tā slimība aizejot, jo tagad tā ir kādam citam? Vai, piemēram, to, ka ar HIV var aplipināt tikai ārzemnieki, jo no japāņiem to saņemt neesot iespējams? Par to uzrakstīt man lika ziņas, kur kāda sieviete esot pakārusies, jo esot ar kovidu aplipinājusi citus darbavietā. Populārais viedoklis ir tāds, ka slimība esot grēks, nevis negadījums. Ar to atziņu kaut kā būs jāsadzīvo. |
Par slimības labu eksistenci neko nemāku pateikt, jo nekad neesmu redzējis nevienu, kurš būtu uz slimības lapas.
Ar veselības apmaksu Japānā ir tā, ka 30% no izmaksām maksā no savas kabatas, bet 70% sedz apdrošināšana. Būtībā, apdrošināšana ir gandrīz visiem, citur mazliet labāka, citur mazliet švakāka, bet princips ir tas pats. Turklāt, 100% ir jāsedz no savas kabatas sākumā un tikai vēlāk no apdrošināšanas kantora atnāks izmaksa par tiem 70%. Ja tā padomā, pārāk laba šī sistēma nav.