vakar cienījamais A. ieteica man padomāt par būšanu par aktieri.
nu bet tā nemaz nav.
aktieri tēlo. saka un izrāda to, ko nedomā un nejūt. es nē. lasījumā, kas pašam likās diezgan izdevies, tekstam ļāvu plūst no vietas, kur tas radies - psiholoģijas terminos neorientējos, tādēļ nepateikšu, kā šo vietu sauc, bet jebkurā garījumā tā smadzenēs atrodas tur, kur domas par tēlošanu vēl pat nerodas. no turienes arī daudzie komentāri par pašsajūtu un tādām lietām.
ūberpatiesība. un tas nav gluži tas pats, kas tēlošana. vai ne?