tātad esmu darbā, un būšu vēl kādu stundu. un viens pats. pa visu milzīgo ēku. Lavkraftam bija nepareizā arhitektūra ar neiespējamiem leņķiem, tad nu šeit man ir, kaut viss taisnos leņķos, bet neizskaidrojami izvirzījumi un ļaunu vēstošas piebūves. iekšā ir kluss - aiz smagajām dzelzs durvīm burbuļo ūdenssūknis, un rūc datori. gaismas esmu ieslēdzis tikai šur un tur. ejot pa gaiteni es atspoguļojos gala logā. lielā magnēta dzesētājs ir ļoti auksts. magnētu izslēdzot un ieslēdzot, noraustās gaismas.

ārā, pa labi un pa kreisi ir mežs, cik tālu vien var redzēt. tieši priekšā garāžas, aiz tām mežs. mākoņi un pašvakā saule atļauj tikai zilgani pelēkos toņus. čivina putni. un tas mani nenomierina, jo tie čivinātu arī tad, ja tie mutanti no reaktora beidzot līstu ārā un mani apēstu.

un vēl pa labi un pa kreisi ir pa sarūsējušam sargtornim. un liela kaut kāda elektriska lieta, sadales stacija vai kaut kas tāds. tā, ka vadus var redzēt un visas iekšas arī. un ir miskastes konteiners, pilns ar dzelzs atgriezumiem.

es strādāju industriālā šausmenē.