universe is trapped inside a tear
resistance, lūk:



jāsaka, ka tomēr cienu šos kungus - šķiet, ka viņiem ir tas, ko varētu saukt par fišku, proti, viņiem ir pilnīgi skaidrs, ko paši dara un grib izdarīt. kā arī nodarbojas viņi ar to, kas pašiem šobrīd šķiet svarīgi un interesanti - un joprojām tā ir sazvērestībās mērcēta pasaules gala sludināšana ar elektroniku un klasiku (negaidīts pavērsiens - šoreiz laikam nav Rahmaņinova, un tā varētu būt pirmā reize pēc pirmā albuma, kad kaut kas tāds atgadās) un arvien mazāk ģitārām.

cita lieta, ka dziemas pašas par sevi nav tomēr tik interesantas kā kādreiz. un tas trakums ar tām konspirācijām, plus sajūta, ka Belamijs, šķiet, tiešām plāno vest cilvēci cīņā ar apspiedējiem, kļūst tiešām kaitinoši. kā arī - ja grupa ir tomēr gana nopietni cīnījusies, lai tiktu vaļā no radiohead sekotāju titula, tad vai tā pēkšņi sākt tik ļoti izklausīties pēc Queen ir laba doma? kā arī - vai visu dziesmu tēliem ir jābūt tikai abstraktajiem "we" un mistiskajiem "they"? fui.